Re, kā izrādās! Atkarība no sociālajiem tīkliem nemaz neesot “īsta” atkarība
Par atkarību no sociālajiem tīkliem jau sen un daudz runāts. Tiesa, nav īsti saprotams, kā gan varētu pilnībā droši noteikt: ir vai nav iestājies tieši šis atkarības veids? Pētnieki pauduši: ja raugās no tīrās psiholoģijas viedokļa, tad cilvēks, kuram atņemts atkarības priekšmets, sāk justies neglābjami slikti, un viņš nenovēršami alks dabūt atpakaļ savas atkarības priekšmetu, un, tiklīdz tāda iespēja būs nodrošināta, viņam atkal kļūs labi.
Savukārt tajā gadījumā, ja pagarina “atturēšanos”, iestāsies vienaldzība pret to, ko iepriekš tik nevaldāmi gribējies, un šajā gadījumā daudz kas atkarīgs no tā, kā patiešām norobežot cilvēku no viņa iespējamās atkarības un kā vispār novērtēt to, kas šeit ir “slikti” un kas “labi”.
I
Pētnieku grupa aicināja aptuveni piecdesmit augstskolas studentus uz nedēļu pilnībā atteikties no sociālo tīklu lietošanas. Attiecīgos pielikumus viņu elektroniskajās ierīcēs gan speciāli nebloķēja, paļaujoties uz eksperimenta brīvprātīgo dalībnieku godīgumu un gribasspēku. Tomēr pētnieki vienalga sekoja tam, vai šie studenti eksperimenta laikā apmeklē sociālos tīklus un, ja to patiešām dara, tad cik ilgu laiku viņi tur pavada. Vienlaikus dalībniekiem visas nedēļas laikā novērtēja viņu emocionālo stāvokli.
Vēl bez visa cita eksperimenta dalībnieki izpildīja arī psiholoģisko testu, kas bija līdzīgs tam, ko izmanto saistībā ar citām atkarībām: ekrānā bija dažādu pielikumu ikonas, ieskaitot arī ar sociālajiem tīkliem saistītās, un gluži kā datorspēlē vajadzēja vai nu tām tuvoties, vai arī izvairīties no tām. Gan tuvoties, gan izvairīties vajadzēja atbilstoši dažādai gatavībai, dažādam reakcijas ātrumam un tamlīdzīgi. Visas šīs psihosomatiskās reakcijas izmērīja, atbilstoši tām novērtējot to, cik lielu daudzumu cilvēku tomēr velk vai nevelk uz sociālajiem tīkliem.
Tā paša testa citā variantā laiks, kuru bija atļauts pavadīt sociālajos tīklos, bija atkarīgs no tā, cik ātri eksperimenta dalībnieks nospiedīs uz klaviatūras noteiktu taustiņu. Arī šeit atbilstoši reakcijas ātrumam varēja noteikt to, cik ilgu laiku cilvēks vēlas pavadīt sociālā tīkla gūstā.
Pēc nedēļas noskaidrojās, ka eksperimenta dalībniekiem nav izpaudusies ne īpaša, nepārvarama kāre atgriezties sociālajos tīklos, ne arī izveidojusies pilnīga vienaldzība pret tiem – gluži neatkarīgi no tā, cik lielā mērā godprātīgi viņi bija ievērojuši nosacījumu atturēties no sociālo tīklu lietošanas attiecīgajā nedēļā. Lai gan vispār noskaidrojās arī tas, ka patiesībā tikai septiņi no visiem eksperimenta dalībniekiem bija patiešām pilnībā atturējušies pat no ieskatīšanās sociālajos tīklos. Pārējie pēc divām vai trim dienām tomēr bija atgriezušies, tiesa, pavadot tur ievērojami mazāk laika – vidēji 35 minūtes iepriekšējo vismaz 3,5 stundu vietā.
Pēc tā, kad šī nosacītās atturēšanās nedēļa bija pagājusi, apmeklējuma laiks turpināja palielināties, taču rezultātā tas vienalga palika aptuveni par stundu mazāks, nekā bija pirms eksperimentālās nedēļas. Taču tiešā veidā neizsakāmā vēlme piekļūt sociālajiem tīkliem, ko mērīja galvenokārt atbilstoši reakcijas ātrumam, būtiski nemainījās. Proti,
pētniekiem veidojās priekšstats, ka “sēdēšanu” sociālajos tīklos tomēr nevar tiešā veidā pielīdzināt tai atkarībai, kādu cilvēki mēdz izjust saistībā ar tabakas, alkohola vai narkotisko vielu lietošanu.
Ja ļoti gribas lietot jēdzienu “atkarība”, vajadzētu speciāli atrunāt, ka šī gluži nav tieši tā labi zināmā atkarība, bet gan kaut kāda cita. Savukārt par to, ka pēc eksperimenta tā dalībnieki pārliecinoši atgriezās pie sociālajiem tīkliem, pētnieki piebilduši, ka cilvēki sociālos tīklus tomēr pamatā izmanto ne tik daudz izklaidei, cik pietiekami nozīmīgu pārrunu, personīgo attiecību un daudz kā tamlīdzīga kārtošanai. Dažkārt runa ir par informācijas iegūšanu, izglītošanos un tamlīdzīgi.
II
Vēl kāds ar sociālajiem tīkliem saistīts mīts esot apgalvojums par to, ka tie mēdz izraisīt depresiju, jo sevišķi pusaudžiem. Izrādās, arī šajā jautājumā ne gluži viss ir tik ļoti viennozīmīgi. Piemēram, norvēģu pētnieku veiktie novērojumi apliecinājuši, ka sociālajiem tīkliem vispār neesot nekādas saistības ar pusaudžu depresiju un trauksmes sajūtu. Rakstā izdevumam Computers in Human Behavior pētnieki analizējuši rezultātus, kas iegūti testos ar vismaz astoņiem simtiem norvēģu bērnu un pusaudžu, kuri kopumā novēroti sešus gadus – sākot ar desmit gadu vecumu un līdz tam, kad viņiem apritēja sešpadsmitā gadskārta. Vēl bez depresijas simptomiem un trauksmainības viņu rīcībā novērtēja arī aizraušanos ar sociālajiem tīkliem, turklāt īpašu uzmanību pievēršot tam, tieši kā pusaudzis uzturas sociālajos tīklos, proti, vai viņš tur publicē kaut ko paša radītu vai arī vienkārši komentē un novērtē citu cilvēku ievietotos materiālus.
Protams, daudziem šajā pētījumā iekļautajiem pusaudžiem parādījās gan depresijas simptomi, gan arī trauksmainība – un vispār jau būtu pat mazliet dīvaini sagaidīt, ka bērniem, kuri iegājuši pusaudžu periodā, nekā tamlīdzīga nebūs. Katrā ziņā viņi visi lielākā vai mazākā mērā izmantoja sociālos tīklus. Tomēr sociālo tīklu aktivitāte nekādā ziņā nebija saistīta ar šo simptomu pastiprināšanos. Jeb, citiem vārdiem sakot, pētniekiem neizdevās konstatēt nekādu uzticamu statistisko likumsakarību, kad aktivitātei sociālajos tīklos būtu atbildusi nepatīkamu psiholoģisko simptomu pastiprināšanās. Un otrādi: depresivitātes un trauksmainības izpausme neietekmēja sociālo tīklu izmantošanu, turklāt šajā gadījumā runa ir tieši par nopietniem simptomiem, ne jau vienkārši par slikta garastāvokļa epizodēm. Rezultāti bija pilnībā vienādi gan zēniem, gan meitenēm.
Uzsvērts arī tas, ka saistībā ar atkarību no tīmekļa un tā dēvēto tīmekļa depresiju esot jāsaprot, ka šeit joprojām ir pat vairāk nekā grūti noteikt, kur ir cēlonis un kur sekas. Ja saistībā ar šo tēmu kaut kur parādās kaut kādu pētījumu rezultāti, vienmēr esot jāielāgo, ka šajā konkrētajā gadījumā iegūtie rezultāti ne mazākajā mērā nenozīmē, ka tie būtu vērtējami kā pēdējā un vienīgā patiesība. Tie labākajā gadījumā liecina tikai par to, ka zinātne tagad pastiprināti studē šo jautājumu un ka šajā konkrētajā jautājumā vispār ir kaut kas zinātniskas pētīšanas vērts.
Avots: la.lv
