Autors: Erlands Krongorns - Latvijas Bankas ekonomists
Īsumā
-
Globālā tirdzniecība ir pārmaiņu priekšā.
-
Starptautiskajā tirdzniecībā atgriežas protekcionisms, to sekmē gan ekonomiski, gan politiski, gan sociāli faktori.
-
Eirozonas preču tirdzniecību bremzē gan enerģijas cenas, gan piegāžu ķēžu problēmu atjaunošanās, tomēr tiek prognozēti uzlabojumi rudens mēnešos.
-
Latvijas ekonomika ir maza un atvērta, tāpēc ārējai tirdzniecībai ir būtiska loma ekonomikas aktivitātē.
-
Ietekme uz Latvijas ekonomiku galvenokārt veidojas caur galvenajām tirdzniecības partnervalstīm. Nozīmīgākajās Latvijas tirdzniecības partnervalstīs šogad ekonomika aug lēnāk, nekā gaidīts, tādējādi, visticamāk, Latvijas eksportētājiem šis gads nebūs viegls.
Starptautiskajai tirdzniecībai ir būtiska loma mūsu visu labklājības nodrošināšanā. Ieguvumus no tirgošanās saprata jau senās civilizācijas pirms daudziem tūkstošiem gadu, savukārt pirmie ekonomisti, kas spēja izskaidrot, kā tirgošanās var veicināt kopējās labklājības pieaugumu, bija Ādams Smits un Deivids Rikardo. Pirmais norādīja uz absolūto priekšrocību preču un pakalpojumu ražošanā, savukārt otrs – uz salīdzinošo priekšrocību [1]. Abi šie koncepti paredz valstu specializāciju kādu preču vai pakalpojumu ražošanā, savukārt salīdzinošā priekšrocība nozīmē to, ka visām valstīm ir kādas preces vai pakalpojumi, kuru ražošanā specializējoties, var veicināt to labklājības pieaugumu. Salīdzinošās priekšrocības koncepts pēdējās desmitgadēs ir bijis viens no fundamentāliem pamatiem globālās tirdzniecības liberalizācijai.
Visi studenti, iepazīstoties ar ekonomikas zinātni, joprojām mācās divsimt gadus veco teoriju par salīdzinošo priekšrocību, tomēr pēdējā laikā mēs aizvien biežāk presē varam lasīt par jauniem tirdzniecības ierobežojumiem. Šoreiz runa nav tikai par tirdzniecības ierobežošanu ar Krieviju, kas, protams, pēc iebrukuma Ukrainā ir atbalstāma. Ar Krieviju saistītie ierobežojumi nav vienīgie, kas pēdējā laikā ir parādījušies. Eiropas Komisija ir lēmusi par nepieciešamību piemērot tarifus ar elektrību darbināmām automašīnām no Ķīnas, savukārt ASV nav apstājusies pie elektroautomašīnām un ir noteikusi importa tarifus arī citām precēm. Arī Ķīna aktīvi ierobežo rietumu uzņēmumu iespējas strādāt Ķīnas tirgū.
Tuvojoties ASV prezidenta vēlēšanām novembrī, paredzams, ka tirdzniecības ierobežojumu retorika tikai palielināsies. Tajā pašā laikā protekcionisma uzplaukums nav vienīgais tirdzniecību kavējošais faktors. Kāpēc tas atgriežas, kādi vēl faktori ir kavējuši tirdzniecības kāpumu un kā tas varētu ietekmēt mūs Latvijā – par to vairāk šajā rakstā.
Protekcionisma atgriešanās
Tirdzniecības liberalizācijas ieguvumi un potenciālie riski ir plaši aprakstīti dažādos pētījumos. Ekonomistu vidū tirdzniecības liberalizācija lielākoties tiek uzskatīta par izaugsmi veicinošu, jo tā rada iespējas valstīm specializēties to produktu ražošanā, kur tām ir salīdzinošā priekšrocība, kas veicina produktivitātes kāpumu un lielāku ekonomikas izlaides apjomu. Viens no pētījumiem, kas tika publicēts salīdzinoši nesen, 2019. gadā, Čikāgas Universitātes ekonomikas žurnālā, norāda uz produktivitātes un inovāciju kāpumu attīstības valstīs pēc tirgus liberalizācijas. Tajā pašā laikā šis pētījums arī rāda, ka attīstītajās valstīs jaunas eksporta iespējas un pieeja importētiem starpproduktiem arī veicina inovācijas, savukārt importa sāncensībai ir neviennozīmīga ietekme uz uzņēmumu produktivitāti un inovācijām. Lielākais pozitīvais efekts veidojas uzņēmumos, kas jau pirms tirdzniecības liberalizācijas ir bijuši produktīvāki. [2]
Arī patērētāji iegūst no tirdzniecības ierobežojumu atcelšanas, jo palielinās preču dažādība un konkurences pieauguma iespaidā samazinās cenas un uzlabojas preču kvalitāte. Uzņēmumiem cenšoties apgūt jaunus tirgus, tirdzniecības liberalizācija var veicināt arī ārvalstu tiešās investīcijas, kas var veicināt tehnoloģiju pārnesi un infrastruktūras uzlabojumus. Savukārt lielākie riski saistāmi ar nodarbinātību, kas atkarīga no valstu spējas adaptēties. Proti, vai mazāk konkurētspējīgās industrijās nodarbinātības samazinājums tiek kompensēts ar nodarbinātības palielināšanos konkurētspējīgākajās. No tā arī lielā mērā atkarīga ienākumu nevienlīdzības palielināšanās vai samazināšanās.
Un tomēr, neskatoties uz tirdzniecības liberalizācijas ieguvumiem un riskiem, kas, manuprāt, attīstītajās valstīs nav īsti materializējušies, jo bezdarba līmenis ir ļoti zems, straujiem soļiem tiek atsākta ierobežojumu būvēšana (skatīt 1. attēlu). Tam pamatā ir gan ekonomiski, gan politiski, gan sociāli faktori.
Ekonomiskie faktori
Viens no ekonomikas faktoriem ir jau iepriekš pieminētais darbaspēks. Tirdzniecības liberalizācija ir ļāvusi lielu daļu ražošanas pārcelt uz vietām, kur darbaspēks ir lētāks. Strukturālas pārmaiņas parasti dažādas iedzīvotāju grupas ietekmē atšķirīgi, un lai gan kopumā sabiedrība ir ieguvusi no lētāku preču pieejamības, tomēr netrūkst arī zaudētāji. Globālai ekonomikai augot lēnāk, starptautiskā konkurence palielinās un neapmierinātība daļā iedzīvotāju aug. Vēlēšanu kontekstā vēlāk šie cilvēki izrāda lielāku atzinību tiem politiķiem, kas vēlas ierobežot starptautisko tirdzniecību. Atsevišķi pētījumi pat rāda, ka tirdzniecības liberalizācija ir veicinājusi algu nevienlīdzības kāpumu. [3]
Cits ekonomiskais faktors, kas atsevišķu ekspertu vidū rada bažas, ir nevienlīdzīga tirdzniecība, kur atsevišķām valstīm ir milzīgs tirdzniecības pārpalikums, savukārt citām tirdzniecības bilance ir negatīva. Nevienmērīgai tirdzniecībai turpinot palielināties, var rasties problēmas ilgtermiņā, jo tā var veicināt parādsaistību pieaugumu. Kārnegī Starptautiskā miera fonda līdzstrādnieks Maikls Petiss savā komentārā Financial Times norāda, ka globālā tirdzniecības sistēma jau sen ir novirzījusies no sistēmas, kur valstis specializējās salīdzinošajā priekšrocībā. To lieliski atspoguļo valstu nevienlīdzīgā tirdzniecības bilance. Šobrīd tirdzniecības pārpalikums veidojas valstīs nevis to ražošanas salīdzinošo priekšrocību dēļ, bet gan iekšzemes ienākumu sadalījuma rezultātā. Nodarbinātie netiek atalgoti tiešā un netiešā veidā atbilstoši tam, kādu vērtību tie rada, un līdz ar to veidojas nevienlīdzīga konkurence. [4]
Vai tirdzniecību ierobežojoša politika var būt risinājums? Teorētiski jā, ceļot tarifus ļoti augstu, iespējams apturēt importu, tomēr jāatceras, ka līdzīgi var rīkoties arī citas valstis, kas savukārt mazinātu eksportu un rezultātā ekonomikas apjoms un iedzīvotāju labklājības līmenis, visticamāk, vienkārši samazinātos. Arī prakse rāda, ka tarifu noteikšana nenozīmē automātisku tirdzniecības bilances uzlabošanos. ASV bijušā prezidenta un gaidāmo vēlēšanu kandidāta Donalda Trampa prezidentūras laikā pieņemtie tarifi attiecībā uz Ķīnas un Eiropas Savienības (ES) precēm tika pamatoti ar nevienmērīgo tirdzniecības bilanci. Esošais ASV prezidents Džo Baidens tarifus attiecībā uz Ķīnu saglabāja, tomēr ASV tirdzniecības deficīts kopš tarifu piemērošanas ar Ķīnu ir tikai palielinājies. Tāpat arī, neskatoties uz brīvās tirdzniecības līguma pārskatīšanu 2018. gadā ar Meksiku un Kanādu, ASV tirdzniecības bilance ar šīm valstīm ir kļuvusi negatīvāka. [5]
Politiskie faktori
Politiskie faktori ir nacionālisma un populisma kustību popularitātes pieaugums. Šīs kustības iestājas par nepieciešamību aizsargāt nacionālo suverenitāti, ekonomikas pašpietiekamību un vietējos uzņēmumus no ārzemju konkurentiem. Arī ģeopolitiskās spriedzes kāpums pieskaitāms pie politiskiem faktoriem, kas veicina tirdzniecību ierobežojošu lēmumu pieņemšanu. Financial Times galvenais ekonomikas komentētājs Martins Volfs norāda, ka tarifu piemērošana ir slikta ekonomiskā politika, tomēr politiski pievilcīga. Tarifu ietekme uz tiem, kuriem tie kaitē visvairāk, proti, patērētājiem, ir salīdzinoši neredzama, savukārt tarifu attaisnošana notiek, labojot it kā slikto ārzemnieku rīcību jeb it kā negodīgo konkurenci. [6]
Sociālie faktori
Sociālie faktori iekļauj sabiedrības uzskatus par globalizāciju un kultūras pretdarbību. Negatīvs priekšstats par globalizāciju parasti tiek saistīts ar bailēm zaudēt nacionālo identitāti vai kontroli pār ekonomikas politiku, kas tad veicina atbalstu protekcionistiskai politikai. Globalizācija veicina kultūras un sociālās pārmaiņas, kuras atsevišķas sabiedrības grupas var uztvert kā apdraudējumu savam dzīves veidam. Protekcionistiski pasākumi var tik uzskatīti par veidu, kā mēģināt saglabāt savu kulturālo identitāti un sociālo stabilitāti. Šeit par piemēru var ņemt Lielbritānijas izstāšanos no ES. Izstāšanās kampaņas viens no populārākajiem saukļiem bija “Atgūt kontroli” (“Take back control”) gan par migrācijas, gan ekonomikas politiku. [7] Lielbritānijai izstājoties no ES, nebija mērķis mazināt savstarpējo tirdzniecību, tomēr vēlēšanās veidot neatkarīgu regulējumu saviem uzņēmumiem lika tai pamest vienoto tirgu, kas rezultējās ES un Lielbritānijas savstarpējās tirdzniecības būtiskā samazinājumā. [8]
Protekcionisma atdzimšana var tikt aplūkota kā atbilde ekonomiskajiem, politiskajiem un sociālajiem globalizācijas un brīvās tirdzniecības radītajiem izaicinājumiem. Īstermiņā protekcionistiska politika var palīdzēt atsevišķām industrijām, tomēr bieži šī palīdzība ir uz kopējās ekonomikas efektivitātes un starptautiskās sadarbības rēķina. Politikas veidotāju galvenais uzdevums ir spēt līdzsvarot ieguvumus no brīvās tirdzniecības un reaģēt uz negatīvo ietekmi atsevišķās sabiedrības grupās un industrijās. Nespēja laicīgi reaģēt rada auglīgu vidi populismam un pārmērīgiem ierobežojumiem, kas bremzē ekonomiku izaugsmi un tādējādi liek sabiedrībai kopā par to maksāt.
Globālā preču tirdzniecība mainījusi ilgtermiņa tendenci
Pēdējo divdesmit gadu laikā starptautiskā tirdzniecība pieredzējusi gan strauju izaugsmi, gan arī kritumus un stagnācijas periodus. Straujākais preču tirdzniecības kāpuma temps bija līdz lielajai finanšu krīzei 2008. gadā – vidēji mazliet zem 6 % gadā. Lielā mērā to sekmēja Ķīnas iestāšanas Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) 2001. gadā. [9] Vēlāk sekoja straujš kritums, pēc kura izaugsmes tempi īslaicīgi atgriezās, tomēr turpinājumā preču tirdzniecības kāpums bija būtiski vājāks (skatīt 2. attēlu). 2018. gadā sāktais ASV un Ķīnas tirdzniecības karš un Lielbritānijas izstāšanās no ES atstāja būtisku negatīvu ietekmi uz globālo preču tirdzniecību. [10]
Sākoties pandēmijai, globālā preču tirdzniecība strauji samazinājās. Ierobežojumu ietekmē apstājoties ekonomikai, veikali kļuva piesardzīgāki ar krājumu atjaunošanu, tomēr tas nebija uz ilgu laiku. Visā pasaulē valdību sniegtais materiālais atbalsts iedzīvotājiem un ierobežotā iespēja tērēt līdzekļus pakalpojumos ļāva sabiedrības grupām, kuru ienākumi pandēmijas laikā būtiski necieta, iegādāties vairāk preces. [11] Tajā pašā laikā straujāku globālās tirdzniecības atjaunošanos būtiski sāka kavēt loģistikas problēmas. Ostās veidojās sastrēgumi, kuģu un konteineru pieejamība vietās, no kurām bija nepieciešams pārvietot preces, nebija pietiekama, kas aizsāka strauju loģistikas izmaksu kāpumu. Beidzoties pandēmijai, Krievija iebruka Ukrainā, kas rezultējās straujā enerģijas cenu kāpumā. Augstās enerģijas cenas īpaši negatīvi ietekmēja energoietilpīgo ražošanu. Tāpat kara izraisītais enerģijas cenu šoks veicināja straujāku inflācijas kāpumu un lika centrālajām bankām visā pasaulē celt procentu likmes, kas vēl vairāk bremzēja ekonomikas izaugsmi, un līdz ar to pēdējos gados novērojama globālās tirdzniecības stagnācija.
Kā izskatās eirozonas preču tirdzniecība?
Eirozonas ārējās preču tirdzniecības izaugsme tāpat kā globālās preču tirdzniecības izaugsme jau pirms pandēmijas bija vāja. (skatīt 3. attēlu) Pirms pandēmijas to galvenokārt varēja skaidrot ar vāju ārējo pieprasījumu. Sākoties pandēmijai, ārējā pieprasījuma devums saglabājās negatīvs, tomēr mazākā mērā nekā pirms pandēmijas. Lielākais negatīvais faktors eirozonas preču eksportam līdzīgi kā globālajai tirdzniecībai bija piegāžu ķēžu radītie traucējumi. Ostu sastrēgumi un atsevišķu ražošanā nepieciešamo komponenšu, piemēram, pusvadītāju, deficīts kavēja arī preču ražošanu eirozonā, kas pēc tam bija redzams arī eksporta datos. Līdz ar valdības atbalsta pasākumiem, un pārejot pirmajam pandēmijas šoka vilnim, ārējais pieprasījums strauji atguvās. Arī piegāžu ķēžu problēmas mazinājās.
2022. gada sākumā sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, notika straujš izejvielu un enerģijas cenu kāpums (Vairāk par to varat lasīt rakstā Izejvielu cenas amerikāņu kalniņos.). Straujais enerģijas cenu kāpums, kas izrietēja no enerģijas piedāvājuma samazinājuma, būtiski pasliktināja energoietilpīgo ražošanas uzņēmumu globālo konkurētspēju un sāka bremzēt eirozonas eksportu.
Vienlaikus augstā inflācija lika centrālajām bankām sākotnēji mazināt ekonomikas izaugsmi atbalstošu monetāro politiku un vēlāk jau pievērsties ierobežojošai monetārajai politikai. Lai gan inflācija bija augsta vairākumā pasaules attīstīto un daļā attīstības valstu, tomēr atšķirīgā monetārās politikas nostāja pirms augstās inflācijas nozīmēja, ka, visticamāk, procentu likmju atšķirības starp valstīm mazināsies, kas eirozonas gadījumā lika tās valūtas kursam nostiprināties un tādējādi bija lejupvērsts faktors eirozonas eksportam. Spēcīgāks valūtas kurss padara eksporta preces dārgākas, kas savukārt mazina to konkurētspēju ārējos tirgos. 2023. gada rudenī, neskatoties uz centrālo banku centieniem mazināt inflāciju un līdz ar to bremzēt ekonomikas izaugsmi, eirozonas eksporta ārējais pieprasījums saglabājās vājš, bet pozitīvs. Savukārt Hamas sarīkotais terorakts Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī un tam sekojošais karš Gazas joslā rezultējās ar būtiskiem kuģu satiksmes traucējumiem Sarkanajā jūrā, kas, protams, ir atstājis savas sekas uz eirozonas eksportu.
Tuvākā nākotne eirozonas preču eksportam
Eirozonas piecas lielākās tirdzniecības partnervalstis ir ASV, Lielbritānija, Polija, Ķīna un Šveice, kas kopā sasniedz mazliet virs 50 % no kopējā eirozonas ārējā eksporta. Šo valstu ekonomikas attīstības temps lielā mērā nosaka eirozonas eksporta preču ārējo pieprasījumu. Pēdējā laikā pozitīvi devumi eirozonas eksportam nāca vairāk no ASV, kur makroekonomiskie rādītāji gada pirmajā pusē izrādījās daudz noturīgāki, nekā analītiķi prognozēja. Vienlaikus arī negatīvais devums no pārējās pasaules kļuva mazāks (skatīt 4. attēlu).
Eiropas Centrālā banka (ECB) prognozē, ka šogad globālā preču tirdzniecība turpinās atgūties un turpmāk augs ciešākā saskaņā ar globālo ekonomikas aktivitāti. Tāpat tā uzskata, ka Sarkanās jūras kuģu satiksmes traucējumu ietekme uz globālo tirdzniecību saglabājas ierobežota. ECB sagaida, ka globālais imports 2024. gadā palielināsies par 2.6 %, savukārt nākamajos divos gados izaugsmes temps palielināsies līdz 3.3 %. Vienlaikus eirozonas ārējais pieprasījums šogad augs lēnāk, salīdzinot ar globālo importu, un palielināsies par 2.1 %. Eirozonas ārējā pieprasījuma lēnāku izaugsmi ECB skaidro ar tādu eirozonas tirdzniecības partnervalstu kā Lielbritānijas un Centrālās un Austrumeiropas valstu vājāku importu. Vienlaikus ECB sagaida, ka 2025. un 2026. gada eirozonas ārējais pieprasījums palielināsies par attiecīgi 3.4 % un 3.3 %. Eirozonas eksporta tirgus daļas saglabāsies būtiski zemākas nekā pirms pandēmijas, prognozē ECB. Tas skaidrojams gan ar iepriekš redzēto eiro nostiprināšanos, gan enerģijas šokiem pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kam bija lielāka ietekme uz eirozonu nekā uz tās tirdzniecības partnervalstīm. [12] Skatoties uz ECB prognozēm, jāņem vērā, ka tās neparedz jaunus tirdzniecības ierobežojumus. Taču starptautiskā finanšu prese ļauj spriest, ka jaunu tirdzniecības ierobežojumu noteikšanas iespēja palielinās gan ASV, gan Ķīnā.
Ietekme uz Latviju
Latvijas ekonomika ir maza un atvērta, un ārējai tirdzniecībai tajā ir liela loma. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijas ārējās tirdzniecības apjoms 2023. gadā bija 132 % apjomā no iekšzemes kopprodukta (IKP). Mūsu ekonomiku būtiski ietekmē tas, kas notiek mūsu lielākajās tirdzniecības partnervalstīs. Jebkādi ierobežojumi šo valstu eksportam, visticamāk, negatīvi atsauksies uz to ekonomikas attīstības tempu un līdz ar to arī uz pieprasījumu pēc mūsu eksporta precēm vai pakalpojumiem.
Jaunākās ekonomikas prognozes rāda, ka lielākajās Latvijas tirdzniecības partnervalstīs Lietuvā, Igaunijā un Vācijā ekonomika augs lēnāk, nekā uzskatīts februārī, tāpat tādu partneru kā Zviedrijas, Somijas un Nīderlandes ekonomiku izaugsme šim gadam izskatās gaužām lēna. Tas nozīmē, ka, visticamāk, Latvijas eksportētājiem šis gads nebūs viegls (skatīt 5. attēlu).
Jauni ES tirdzniecības kari ar Ķīnu vai ASV, visticamāk, īstermiņā neko labu nesola, tomēr katram mākonim var atrast arī zelta maliņu. Pētījums, kas analizē iepriekšējā ASV un Ķīnas tirdzniecības kara ietekmi uz tieši neiesaistītajām valstīm, rāda, ka ietekme uz eksportu dažādās valstīs atšķiras un ir arī ieguvēji. ASV un Ķīnas savstarpēji ar tarifiem aplikto preču eksports no citām valstīm, kas nav tieši iesaistītas tirdzniecības karā, aug straujāk nekā ar tarifiem neaplikto preču eksports. [13]
Kopsavilkums
Starptautiskajai tirdzniecībai ir būtiska loma mūsu visu labklājības nodrošināšanā. Ekonomikas teorija par starptautisko tirdzniecību, kas bija fundamentāls pamats starptautiskās tirdzniecības liberalizācijai, nav mainījusies, tomēr starptautiskās tirdzniecības ierobežošana uzņem apgriezienus. Protekcionisma atdzimšanu var skaidrot gan ar ekonomiskiem, gan politiskiem, gan sociāliem faktoriem. Tuvojoties novembrī gaidāmajām ASV vēlēšanām paredzams, ka tirdzniecību ierobežojoša retorika tikai palielināsies, savukārt nenoteiktība ap tirdzniecības politiku pieaugs un līdz ar to kavēs investīcijas un bremzēs globālo ekonomikas izaugsmi. Pēdējo divdesmit gadu laikā globālā tirdzniecība ir pieredzējusi gan straujas izaugsmes, gan kritumu, gan stagnācijas periodus. Šobrīd starptautiskā tirdzniecība stagnē. Arī eirozonas ārējā tirdzniecībā ir bijuši labāki laiki. ECB prognozē, ka starptautiskā tirdzniecība šogad turpinās atgūties, tomēr, palielinoties tirdzniecības ierobežojumu skaitam, tas var notikt mazākā mērā, nekā cerēts. Vājāka starptautiskā tirdzniecība var bremzēt gaidāmo globālās ekonomikas izaugsmes tempu palielināšanos, kas caur Latvijas galvenajām tirdzniecības partnervalstīm būtu jūtams arī pie mums. Latvijas Bankas jūnijā publicētās IKP prognozes šim gadam jau ņem vērā salīdzinošu gausu Latvijas ārējās vides pieprasījumu, tomēr sagaida uzlabojumus 2025. un 2026. gadā, kas var kavēties vai būt mazāki, nekā cerēts, ja materializējas riski par jauniem tirdzniecības kariem.
[1] Absolūtā priekšrocība nozīmē to, ka valsts konkrēto preci vai pakalpojumu var saražot ar mazāku resursu daudzumu jeb efektīvāk (darbaspēks, izejvielas, laiks), savukārt salīdzinošā priekšrocība liek skatīties uz alternatīvo iespēju izmaksām un domāt par relatīvo efektivitāti (ražot 3A preces vai 2B preces, 1A preces alternatīvo iespēju izmaksas ir 2/3B preces).
