KM Latvijas valsts simtgades biroja publicitātes foto.

Kultūras ministrijas (KM) atkārtoti izsludinātajā atklātajā konkursā uz īpaši aizsargājamā kultūras pieminekļa – Turaidas muzejrezervāts - direktora amatu uzvarējusi līdzšinējā Siguldas novada Kultūras un tūrisma centra* direktore Jolanta Borīte. Jaunos amata pienākumus Turaidas muzejrezervātā J.Borīte sāks pildīt nākamā gada 2. janvārī.

“Šī muzeja attīstības potenciāls balstās uz 3 vērtībām: izcili skaista vieta, ar savu noskaņu, vietējo iedzīvotāju un tūristu iecienīta, saturs, kur ikviens Latvijas apmeklētājs var atrast sev tuvu identitātes stīgu un uzrunājošu vēstures liecību, savukārt ārzemju viesis gūt priekšstatu par ļoti plašu vēsturisko fonu, un cilvēki, savas jomas profesionāļi. Sabiedrībai atvērta, mērķtiecīgi veidota mantojuma, kultūrvēsturisko vērtību un dabas vides saglabāšanas un atjaunošanas vieta, kam nepieciešama jauna enerģija jeb re-starts komunikācijā un sabiedrības iesaistē, pakalpojumu uzlabošanā un jaunu sadarbības formu attīstīšanā,“ savas prioritātes jaunajā amatā nosauc nākamā Turaidas muzejrezervāta direktore.

J.Borīte šobrīd pilda Siguldas novada Kultūras un tūrisma centra direktores pienākumus, kopš atklāšanas 2018. gadā kā tā direktore iedzīvinājusi pārbūvēto Siguldas kultūras centru - “Siguldas devons,” ir Latvijas Kultūras centru konsultatīvās padomes vadītāja un Dziesmu un Deju svētku padomes locekle; iepriekš bijusi Dziesmu un Deju svētku reģionu koordinatore un KM Latvijas valsts simtgades biroja projektu vadītāja. J.Borīte Siguldas novada domē vadījusi Kultūras pārvaldi, bijusi arī Eiropas kultūras galvaspilsētas partnera projektu vadītāja un projekta “Siguldai 800” vadītāja. Cēsu pilsētas domē J.Borīte strādājusi kā Cēsu 800-gades projekta vadītāja, iepriekš bijusi Limbažu kultūras nama direktore un Ainažu kultūras nama direktore. Vairāk nekā 10 gadus bijusi vieslektore dažādās Latvijas augstskolās, nododot savas zināšanas gan studentiem, gan nozares profesionāļiem tālākizglītības programmās.

J.Borīte Liepājas Universitātē ieguvusi profesionālā maģistra grādu vadības zinībās sabiedrības vadībā un Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesionālo bakalaura grādu kultūras vadībā. Savukārt augstākā līmeņa profesionālo izglītību kultūras darba organizēšanā ar specializāciju “svētku režisors” J.Borīte ieguvusi Latvijas Kultūras skolā. J.Borītei ir arī Kultūras darbinieku tehnikumā iegūta bibliotekāra kvalifikācija.

Jau ziņots, ka Turaidas muzejrezervāta vadītāja galvenie darba pienākumi ir plānot, vadīt un koordinēt muzeja darbu, nodrošinot tā mērķu un uzdevumu izpildi, nodrošināt muzeja funkciju izpildi: krājuma, pētnieciskā un komunikācijas darba koordinētu īstenošanu, muzeja darbības un attīstības stratēģijas izstrādi un aktualizēšanu. Tāpat nodrošināt un atbildēt par regulāru Turaidas muzejrezervāta darbības izvērtēšanu, tā sagatavošanu akreditācijas procesam, kā arī muzeja darbības pārskata sagatavošanu, nodrošināt muzeja pieejamības un pakalpojumu kvalitātes pilnveidi, un nodrošināt muzeja finansiālo, juridisko un administratīvo darbību tās mērķu un uzdevumu īstenošanai atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Turaidas muzejrezervāta direktora amatam noteiktā mēnešalga pirms nodokļu nomaksas ir 3 419 eiro.

Jau ziņots, ka iepriekšējais KM organizētais atklātais konkurss uz Turaidas muzejrezervāta direktora amatu beidzās bez rezultāta, jo konkursa uzvarētājs atsauca savu kandidatūru.

Turaidas muzejrezervāta misija ir harmoniskas sabiedrības veidošana, parādot latviskās dzīvesziņas attīstību un vispārcilvēciskās vērtības ar tūkstošgadē uzkrāto reģiona un Turaidas vēsturiskā centra dabas un kultūras mantojumu. Muzejrezervāta 58,34 hektāru lielā teritorija bagāta ar arheoloģijas, arhitektūras, vēstures un mākslas pieminekļiem, kuri stāsta par notikumiem vairāk nekā 1 000 gadu garumā, sākot ar 10. gadsimtu.

*- Siguldas novada Kultūras un tūrisma centrs ir Siguldas novada pašvaldības kultūras un tūrisma iestāde, kurā apvienotas: kultūras centrs “Siguldas devons,” Siguldas pagasta Kultūras nams, Allažu Tautas nams, Mores Tautas nams, Inčukalna Tautas nams un Kopienas centrs “Vecais pasts,” Krimuldas Tautas nams un Anšlava Eglīša ekspozīcija, Lēdurgas Kultūras nams, Mālpils Kultūras centrs un “Skulmju Dzimtas mājas” ekspozīcija, Tūrisma nodaļa, Siguldas Jaunā pils un Livonijas ordeņa Siguldas pils.

Avots: km.gov.lv

Foto: Oskars Artūrs Upenieks / Kultūras ministrija.

Rīgas domei, pilnsabiedrībai “Mark Arhitekti un Mailītis Arhitekti” un Kultūras ministrijai (KM) uzņemoties savstarpējas līgumsaistības, aizsācies darbs pie Rīgas Filharmonijas (Nacionālās koncertzāles) projektēšanas. Plānots, ka Nacionālās koncertzāles projektēšanas darbi varētu tikt pabeigti 2 gadu laikā.

Par Rīgas Filharmonijas projekta īstenošanas gaitu, tostarp veicamajiem projektēšanas darbiem, visas iesaistītās puses interesentus informēja mediju pasākumā, kas 20. novembrī notika Rīgas domē.

Gleznotāja Aleksandra Ņeberekutina vārds atrodams pasaules 100 izcilāko akvarelistu vidū, vislabāk viņš pazīstams ar Rīgas skatu atveidojumu. Šoreiz mākslinieka fokusā līdzās Rīgas ainavām arī Latvijas dabas gleznojumi. Latvijas pilsētas un senās muižas, kā arī burvīgās dabas ainavas aizvien pārsteidz un emocionāli saviļņo mākslinieku, un ir neizsīkstošs iedvesmas avots viņa daiļradei.

Aleksandrs ir profesionāls mākslinieks, kurš savu aicinājumu kalpot mākslai izjutis jau bērnībā. Aleksandrs arvien ir radošos meklējumos, ticot, ka glezniecībai vēl joprojām ir milzīgs potenciāls. Tiekšanos uz otas vieglumu mākslā viņš uzskata par vienu no saviem dzīves aicinājumiem. Viņš saka: “Esmu pateicīgs Dievam, ka manī ir šī vēlme gleznot. Visvairāk mīlu akvareli, taču strādāju arī ar akrilu, temperu, eļļas krāsām. Gleznoju un dzīvoju ar domu, ka darbs, ko esmu radījis, tālāk dzīvo savu dzīvi.”

Mākslinieks dzimis 1962. gadā Krievijā, Voroņežas apgabalā, nelielā vēsturiskā pilsētā Kalačā, kuru 18. gs. sākumā dibināja brīvie ukraiņu ieceļotāji. Rīgā mākslinieks ieradās 1984. gadā, par savu pastāvīgo dzīvesvietu izvēloties gleznaino Čiekurkalnu. Aleksandrs daudz ceļo, meklējot jaunus iespaidus un pieredzes stāstus. Lai kur mākslinieks dotos, viņam vienmēr somā līdzi ir skiču klade, akvareļu krāsas un otas. Tas ļauj viņam tvert mirkļus, trenēt aci un nepārtraukti attīstīt rokas veiklumu. Mākslinieka darbi izceļas ar gaisīgumu, vieglumu un reālismu. Plenēra darbs dažādos žanros un virzienos ir izpelnījies augstu atzinību un izceļas ar savu oriģinalitāti. Mākslinieka individuālais rokraksts ir ieraugāms visās viņa gleznās, padarot tās nekļūdīgi atpazīstamas.

2015. gadā Aleksandrs kļuva par Latvijas akvarelistu starptautiskās savienības (IWS Latvia) prezidentu, un kopš 2016. gada pārstāv Latvijas māksliniekus ikgadējā starptautiskajā akvareļu festivālā Fabriano, Itālijā. Aleksandrs regulāri piedalās kopizstādēs, plenēros un mākslas darbu izsolēs, rīko personālizstādes. Mākslinieka darbi ir atrodami daudzos muzejos un privātās kolekcijās, viņa gleznas ir tikušas izstādītas Latvijā, Zviedrijā, Turcijā, Itālijā, Spānijā, Čehijā, Slovākijā, Slovēnijā, ASV, Ķīnā, Indijā un citās valstīs.

N.B! Ieeja izstādē BEZ MAKSAS!

Četras dienas Rīgas ielas atkal iemirdzējās ar gaismas festivālu “Staro Rīga”, lai sniegtu iespēju ikvienam svinēt Latvijas dzimšanas dienu unikālā gaismas atmosfērā. Šā gada festivāla tēma bija “Gaismas laiks”, akcentējot gaismas kā vienojoša un cerību nesoša spēka lomu sabiedrībā.

“Mūsu festivālu raksturo liels skaits jaunradītu gaismas mākslas darbu dažādās gaismas mākslas tehnikās, 22 no visiem gaismas objektiem bija īpaši šim festivālam veidotas jaunas gaismas instalācijas. Šķiet, ka apmeklētāji atzinīgi vērtē “Staro Rīga” došanos ārpus pilsētas centra. Lielais apmeklētāju daudzums liecina, ka festivāla atgriešanās bija gaidīts mūsu valsts dzimšanas dienas svinību notikums,” atzīst “Staro Rīga” kuratore Diāna Čivle.

Šogad pirmo reizi tika paplašināta festivāla ģeogrāfija, piedāvājot jaunu maršrutu ārpus Vecrīgas un Rīgas centrālās daļas. Festivāla gaismas ceļš aizveda uz Daugavas kreiso krastu, paplašinot festivāla karti un sniedzot jaunu skatījumu uz pilsētvidi un vietām pilsētā, kas nekad iepriekš nav izmantotas gaismas objektu izvietošanai vai pasākumu norisei. Festivāla apmeklētājiem īpaši saistošs bija uzņēmuma “Artistic” veidotā gaismas objekta kaskāde “Gaismas ceļš” (O. Vācieša ielas sākumposmā), ko papildināja Latvijas Kultūras koledžas studentu un Rīgas Cirka skolas performanču programma.

“Jau no seniem laikiem cilvēki dzīvoja pēc gaismas – zināja, kad sēt un un pļaut pēc tā, kur atradās saule un tā ir gaisma. Un tā ir šogad – mēs domājam par gaismu cikliskā izpratnē, un tās centrā tiek izspēlēta programma “Raibā dzīve”, uzsver Maija Gauja, “Gaismas ceļš” performanču programmas producente. Šis gaismas instalācijas multimediālais priekšnesums apvienoja dažādus izteiksmes līdzekļus – gaismas instalācijas, lāzeru projekcijas un gaismas elementu saspēles, veidojot daudzslāņainu sajūtu plūsmu, kurā gaismas ceļa gājējs varēja izvēlēties sev tuvāko sižeta līniju un dramaturģiju.

Šajā festivālā īpaša vieta tika atvēlēta topošajiem un jaunajiem gaismas māksliniekiem, sniedzot iespēju demonstrēt jaunradītus gaismas un radošus eksperimentus Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Kultūras koledžas jauno mākslinieku programmā Uzvaras parkā. Arī vienu no festivāla objektiem “Sinhronijas” veidoja Latvijas Kultūras koledžas studenti, piedāvājot programmu, kurā apvienojās mūzika, video māksla, gaismas instalācijas un radoša koprade, meklējot atbildes uz aktuāliem šodienas jautājumiem sabiedrībā un kopā veidojot dažādu mākslas žanru sinhronizētus nākotnes vēstījumus.

Gaismas festivāls “Staro Rīga” norisinājās no 15. līdz 18. novembrim. Organizatori lēš, ka četrās dienās festivālu apmeklēja vairkā nekā 250 000 cilvēku. Gaismas festivāla mākslas objektu apskate bija bezmaksas, un festivāla apmeklētāji varēja izbaudīt divdesmit piecas dažādās tehnikās veidotas gaismas instalācijas un objektus – gaismas uzvedumu Doma laukumā, video projekcijas Rātslaukumā un Strēlnieku laukumā, multimediālas gaismas instalācijas dažādās vietās festivāla maršrutā, kur kā jauni elementi pievienojās teatrālas performances un mūzikas programmas. Festivāla programmā bija aplūkojamas arī trīs ārvalstu mākslinieku instalācijas, ko veidojuši mākslinieks Stefans Masons (Francija) un radošā grupa “OCUBO” (Portugāle).

Pirmoreiz “Staro Rīga” notika 2008. gadā un kļuva par ikgadējo tradicionālo festivālu. Šogad festivāls norisinājās trīspadsmito reizi, atgriežoties pēc četru gadu pauzes. Festivāls turpina tradīciju apvienot gaismas un mākslas spēku ar tehnoloģiskiem risinājumiem, lai sniegtu neaizmirstamu pieredzi gan rīdziniekiem, gan viesiem no citām Latvijas pilsētām un ārvalstu tūristiem.

Informāciju sagatavoja: Staro Rīga

Kultūras ministrijas (KM) aicinājumam izvirzīt pretendentus Izcilības balvai kultūrā šogad atsaukušies 13 pieteicēji. Pretendenti pārstāv šādas kultūras nozares – kino, dizains, mūzika, deja, kultūras mantojums, ainavu arhitektūra un vizuālā māksla.

Kandidātu pieteikumus iesūtījušas KM pārraudzībā esošās institūcijas, nozaru konsultatīvās padomes, nevalstiskās organizācijas un pašvaldības.

Iesniegtos pieteikumus, atbilstoši apbalvojuma nolikumā noteiktajam, izvērtēja Latvijas Nacionālā kultūras padome, izvēloties trīs kandidātus, kurus iesniegs apstiprināšanai kultūras ministrei. Sabiedrībai apbalvojuma ieguvēju vārdi tiks atklāti Izcilības balvas kultūrā pasniegšanas ceremonijā, kas šā gada 16. decembrī notiks svinīgajā ceremonijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA).

Izcilības balvas kultūrā piešķiršanas mērķis ir izteikt Latvijas valsts atzinību par izciliem starptautiska mēroga sasniegumiem kultūrā, kas devuši būtisku ieguldījumu Latvijas kultūras vērtību popularizēšanā, veicinājuši pozitīvu Latvijas tēlu, cēluši Latvijas prestižu pasaulē un kultūras vērtību Latvijas sabiedrībā.

Uz Izcilības balvu kultūrā var pretendēt, ja iegūts apbalvojums starptautiskos un profesionāli prestižos konkursos, festivālos un citos profesionāla novērtējuma pasākumos kultūras jomā; ja Latvijas mākslinieku vai kolektīvu veikums, piemēram, viesizrādes, izstādes un citi pasākumi, guvis plašu rezonansi ārzemēs, veicinājis Latvijas prestižu pasaulē un kultūras vērtības apziņu Latvijas sabiedrībā, kā arī tad, ja veikums piesaistījis plašu starptautisku uzmanību un radījis rezonansi pasaulē, veicinot Latvijas un ārvalstu kultūras telpu sadarbību un mijiedarbību.

Apbalvojumu, t.sk. 7 000 eiro pēc nodokļu nomaksas, katrs no trim izcilniekiem saņems decembrī, Izcilības balvas kultūrā pasniegšanas ceremonijā, kuru KM veido sadarbībā ar JVLMA.

Izcilības balva kultūrā tika iedibināta 2014. gadā, pēc Latvijas Radošo savienību padomes iniciatīvas un ar Nacionālās kultūras padomes atbalstu. Pirmā Izcilības balvas kultūrā pasniegšanas ceremonija notika 2014. gada 22. decembrī. Aizvadītajos gados apbalvojumu saņēmuši: Aleksandrs Antoņenko, Jānis Nords, Žaņa Lipkes memoriāls, Signe Baumane, Iveta Apkalna, Andris Freibergs, Turaidas muzejrezervāts, Rasa un Raitis Šmiti, Andris Nelsons, Dizaina birojs H2E, Gidons Krēmers un kamerorķestris Kremerata Baltic un Alvis Hermanis, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rolands Kalniņš, Nora Ikstena, Imants Lancmanis, Elīna Garanča un Anna Laudere, Marina Rebeka, Gundega Laiviņa, platforma “Latvian Literature,” Pēteris Vasks, Anete Melece, Rundāles pils muzejs, kino un teātra režisors Viesturs Kairišs, izdevniecība “Liels un Mazs” un Latvijas Radio koris, Vineta Sareika, Austris Mailītis un arhitektu birojs „Mailitis Architects” komanda, Juris Poga un arhitektu biroja „Arhitekta J.Pogas birojs” komanda, un Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.

Avots: km.gov.lv

Stīvens Koutss            Māra Rozenberga / Latvijas Radio

Autori: Māra Rozenberga (Latvijas Radio žurnāliste)

Padomju Savienībā 20. gadsimta 40.–60. gados aizliegtās mūzikas ierakstus, ko atjautīgi ļaudis radīja uz izlietotām rentgena fotoplēvēm, mēdza saukt par "ribu platēm". Šie neparastie mūzikas ieraksti ir vien pāris milimetru biezi, taču ar lielu simbolisku dziļumu: tie satur ne tikai mūziku, bet arī biezus vēstures slāņus un liecības par pagrīdes kultūru sistēmā, kur arī mūzika varēja būt nepareiza un tās klausīšanās – sodāma. Ar šo ierakstu izpēti padziļināti aizrāvies britu mūziķis un alternatīvās kultūras pētnieks Stīvens Koutss, kurš par to sarakstījis grāmatu un pagājušajā nedēļā pirmoreiz viesojās Rīgā ar "Kaulu mūzikai" veltītu lekciju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Stīvens Koutss pie mikrofona pavada lielu daļu profesionālās dzīves: viņam ir savs raidieraksts, viņš veido raidījumus britu raidstacijai BBC un jau 25 gadus ir alternatīvās mūzikas grupas "The Real Tuesday Weld" vokālists. "Kad biju tikai mūziķis, tas bija vienkārši. Bet ar laiku lietas ir mainījušās, un laikam šodien es sevi saucu par "kontrkultūras kuratoru"," ar sevi iepazīstina Koutss. "Mani fascinē pagrīdes kultūra, un šī "kaulu mūzika" ir viena no tās izpausmēm. Arī mans raidieraksts "Bureau of Lost Culture" jeb "Zudušās kultūras birojs" ir veltīts pagrīdes kultūrai, alternatīvajai kultūrai. Mana interese par to izauga no manas mūziķa pieredzes. Tā nu tagad līdzās mūziķa karjerai es arī kūrēju pasākumus un veidoju stāstus par reti apskatītiem mūsu kultūras aspektiem."

"Kaulu mūzika"

Bet viss esot sācies tieši ar "kaulu mūziku", kuras dēļ Stīvens Koutss tagad viesojas arī Rīgā. Proti, ar savu grupu "The Real Tuesday Weld" viņš savulaik koncertēja arī Krievijā, un tieši tur kādā Sanktpēterburgas krāmu tirgū pirms desmit gadiem nopirka uz rentgena fotoplēves veiktu skaņu ierakstu. Tobrīd viņš vēl īsti nezināja, kas tas ir, jo to nevarēja paskaidrot ne pārdevējs, ne Koutsa vietējie draugi.

"Atvedu to mājās un mēģināju atskaņot. Tas bija ierakstīts ar ātrumu 78 apgriezieni minūtē, kas norādīja, ka tas ir diezgan vecs," atceras Koutss. "Ieraksts bija veikts tikai uz vienas puses, un tā izrādījās Bila Heilija dziesma "Rock Around the Clock" no 50. gadu vidus."

""One, two, three o'clock, four o'clock, rock" ("pulksten viens, divi, trīs, četri: laiks rokam līdz rīta gaismai" ­– angļu val.) – šie dziesmas vārdi neizklausās pārāk dziļi vai vērsti pret sistēmu. Bet padomju Krievijas kontekstā tas, protams, bija ļoti pretpadomisks vēstījums, jo būtībā šī dziesma saka: aizmirsti par visu citu, ballēsimies!"  stāsta Koutss.

Šis 50. gadu rokenrola klasikas ieraksts Stīvenam Koutsam pavēra durvis uz rietumniekam pilnīgi jaunu pasauli – pagrīdes kultūru Padomju Savienībā, kuras agrīnās izpausmes šodien ir maz zināmas arī jaunākajām paaudzēm šajā Eiropas pusē. Atklāju Koutsam, ka pati par tām pirmoreiz dzirdēju Latvijas rokmūzikas pirmsākumiem veltītajā dokumentālajā filmā "Savējie sapratīs. Sešdesmitie".

Par šo filmu ieinteresējas arī Stīvens Koutss, kurš pēdējos gados veltījis daudz laika šo "ribu plašu" pētniecībai un izdevis grāmatu "Kaulu mūzika", kurā izgaismotās fotogrāfijās redzamas arī daudzas viņa krāmu tirgos atrastās "ribu plates". Daži šo neparasto ierakstu piemēri pašlaik ir apskatāmi arī izstādē "Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Bet tiem, kuri par šo ierakstu formu dzird pirmoreiz, lūdzu Koutsam pastāstīt – kā tie radās un kāpēc tieši uz rentgena foto platēm?

"Šādus ierakstus izgatavoja no četrdesmito līdz sešdesmito gadu vidum. Pretstatā parastām vinila platēm, kurās ierakstus iespiež rūpnīcā un uzreiz var pagatavot tūkstošiem eksemplāru, šie ieraksti uz rentgena fotoplēvēm tika radīti mājās pa vienam,"

skaidro Koutss. "Tos ierakstīja ar speciālu aparatūru, kas mazliet atgādina plašu atskaņotāju, bet strādā pretējā virzienā: tajā tiek "iebarota" skaņa, ko adatiņa iegravē mīkstā materiālā. Rietumos šādi aparāti eksistēja jau pirms Otrā pasaules kara, un tos mēdza izmantot arī radio žurnālisti kā jūs, lai, piemēram, ierakstītu reportāžu ārpus studijas. Kādam bija izdevies ievest šādu aparātu arī Padomju Savienībā, un to sāka izmantot, lai kopētu aizliegtus mūzikas ierakstus. Bet jautājums ir – uz kā lai šos ierakstus kopē? Vācijā, Anglijā vai ASV varēja nopirkt rūpnieciski ražotas plates, taču Padomju Savienībā tādas tā vienkārši nevarēja dabūt un centieni tās iegūt tiktu uztverti ar aizdomām. Tāpēc ļaudis eksperimentēja ar dažādām virsmām, un viena no tām, kas izrādījās derīga, bija rentgena foto plēves.

Patiesībā der jebkura fotofilma, bet rentgeni izrādījās vispateicīgākie tāpēc, ka tie bija ļoti viegli pieejami.

Katrā slimnīcā tādu bija tūkstošiem, un tos varēja dabūt par lētu naudu vai pāris grādīgajiem, jo rentgena uzņēmumi tolaik bija viegli uzliesmojoši un pēc kāda liela slimnīcas ugunsgrēka Padomju Krievijā bija izdots rīkojums, ka tos nedrīkst uzglabāt ilgāk par gadu. Tā ka sanāca abpusēji izdevīgs darījums. Protams, šie ieraksti izskatās diezgan savādi, bet tas nebija svarīgi. Svarīga bija mūzika, ko uz šiem rentgena uzņēmumiem varēja ierakstīt."

Tāpēc šīs plates mēdza dēvēt par "ribu platēm", turpina Koutss: "Tāpēc, ka pārsvarā tie bija tieši krūškurvja rentgeni!

Tolaik visiem bija jāveic obligātas tuberkulozes pārbaudes, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik daudz bija tieši ribu attēlu.

Bet man ir vēl kāda doma: šo nelegālo ierakstu pārdevēji nereti slēpa šos ierakstus zem drēbēm, piesienot tos pie krūškurvja, pie ribām."  

Viens no dokumentālās filmas "Savējie sapratīs" režisoriem Kristians Luhaers atceras no sarunām ar filmas varoņiem, ka "ribu plates" mūzikas mīļi mēdza pirkt vairumā, jo tās bija lētas un nekad droši nevarēja zināt, cik labi tās skanēs un vai uz tām uzrakstītais tiešām sakritīs ar atskaņoto mūziku.

Kvalitāte nebija noteicošā

Nesakritības pētot bieži pamanījis arī Stīvens Koutss: "Reizēm uz ieraksta bija rakstīts vienkārši "Tango", "Mambo" vai "Rokenrols". Reizēm bija dziesmas nosaukums. Dažas dziesmas bija īpaši populāras, piemēram, "Rock Around the Clock" vai "Dark Eyes". Bet bieži vien ierakstā ir dzirdama pilnīgi cita dziesma, nekā rakstīts uz plates. Vai nu tāpēc, ka dīleris pats īsti nezināja, kas tā par dziesmu, vai arī varēja būt tā, ka pircējs lūdza ierakstīt konkrētu dziesmu, piemēram, Litla Ričarda "Tutti Frutti", bet pārdevējam tās nebija. Bet pārdevējs varēja vienkārši lūgt pircējam pagaidīt, aiziet ap stūri un uzrakstīt "Tutti Frutti" uz kāda cita ieraksta.

Reizēm jau cilvēki nemaz nezināja, ka tā dziesma, kas skan, nemaz nav "Tutti Frutti". Viņi tikai bija dzirdējuši, ka tā ir laba dziesma. Varbūt dažs tā arī nodzīvoja mūžu, domājot, ka tā cita melodija ir "Tutti Frutti". Tas bija arī mazliet blēdīgs bizness."

Koutss atzīst, ka šo ierakstu kvalitāte pārsvarā bija diezgan slikta, taču ne vienmēr: "Man ir daži ieraksti, kas pat šodien, pēc 70 gadiem, izklausās lieliski. Ieraksta kvalitāti lielā mērā noteica ierakstītāju prasmīgums un konkrētās rentgena filmas kvalitāte. Nelietotas filmu plēves bija daudz labākas. Un atšķīrās arī ierakstu aparāti, jo ļaudis tos būvēja paši. Bet galu galā, runājot ar cilvēkiem, kuri mēdza klausīties šīs ribu plates, man radās sajūta, ka kvalitāte nebija noteicošā. Galvenais bija apziņa, ka vari klausīties mūziku, kas tev patīk. Protams, šodien arī ir grūti spriest par šo ierakstu kvalitāti tai ziņā, ka tie var būt vienkārši ļoti nospēlēti. Ja gabals bija ļoti populārs, to spēlēja daudz un dikti, un katru reizi tie skanēja arvien sliktāk."

Komentējot, vai un kāda Lielbritānijā pēckara gados bijusi pagrīdes ierakstu kultūra, Koutss norāda: "Mums bija pagrīdes darboņu kultūra 60.–70. gados, bet tā vairāk bija saistīta ar oficiāli neizdotiem ierakstiem. Piemēram, ja tu fanoji par "The Rolling Stones", varēji no kāda pagrīdnieka dabūt koncerta ierakstu, kas oficiāli nebija pieejams. Tie tika ierakstīti vinila platēs, vēlāk kasetēs un kompaktdiskos. Bet tā sauktajā "panku laikmetā" 70. gadu vidū populāras bija tā sauktās lokanās plates jeb "flexi discs", kas bija ļoti līdzīgas padomju "ribu platēm", jo arī bija ļoti plānas un viegli saliecamas. Un tās ļāva nelielām ierakstu kompānijām un indivīdiem, īpaši pankiem, radīt pašiem savus ierakstus ārpus lielās mūzikas industrijas. Savā ziņā tā bija pretošanās sistēmai, bet tam nebija saistības ar cenzūru. Tā kā mūzikas industrija tolaik izslēdza ikvienu, ko nevarēja kontrolēt, radās šī panku protesta kustība jeb "dari pats" kultūra." 

Oficiālu liecību par "ribu platēm" ir maz

Stāstot par to, kā tapa viņa grāmata "Kaulu mūzika", Koutss atzīst: "Sākumā informācijas bija diezgan maz, un liela daļa izrādījās neprecīza. Bet, kad vēlāk atgriezos Krievijā ar koncertiem, es jautāju cilvēkiem par šiem ierakstiem un mēģināju uzzināt ko vairāk. Izrāviens bija iepazīšanās ar cilvēku vārdā Rūdolfs Fukss, kurš pats šādus ierakstus 50. gadu beigās bija gatavojis un vēlāk par to sēdējis cietumā. Viņš prata angliski un varēja man izskaidrot, kā šie ieraksti tapa, kas bija zināmākie darboņi, iepazīstināja mani ar citiem. Viņš un vēl viens bijušais pagrīdnieks no Maskavas bija mani galvenie avoti, lai saprastu, kāds bija izgatavošanas process un ar to saistītie riski.

Iepazinos arī ar ļaudīm, kuri bija pirkuši šos ierakstus un varēja pastāstīt, kā tas bija – ja tu kā pusaudzis gribēji paklausīties krievu tango vai džezu, kur tu varēji satikt dīlerus, kā notika iegāde.

Oficiālu liecību par šīm "ribu platēm" ir maz, jo tās rakstītas no varas iestāžu perspektīvas, kas šos ļaudis uzskatīja par noziedzniekiem. Bet, lai saprastu kultūru, kurā šādas "ribu plates" radās, man vajadzēja iedziļināties laikmeta kontekstā, mūzikas cenzūrā. Medijos šādus cilvēkus atainoja kā seklus liekēžus, kuri samaitā padomju jaunatni."

Dziesmas vērtība un spēks

Kādas pēdas viņā pašā iegravējis šis izpētes ceļš, ja runājam līdzībās ar ribu plašu ierakstiem? Koutss teic: "Tā ir apziņa, ka šis nav tikai stāsts par savādiem mūzikas ierakstiem, bet gan par mūzikas lielo nozīmi cilvēku dzīvē. Par to, ko cilvēki ir gatavi darīt, lai tiktu pie mūzikas, kas viņiem patīk, pat ja tas nozīmē lielu risku. Manuprāt, tas ir arī stāsts par cilvēku radošumu apspiestības apstākļos. Es kā mūziķis pašlaik dzīvoju pasaulē, kur varu brīvi dabūt pilnīgi jebko, te un tagad. Un par to pat nav jāmaksā! Bet kas notiktu, ja kādudien tas viss pazustu vai tiktu mums atņemts? Ko mēs tad visaugstāk vērtētu?

Tolaik dziesmas vērtība bija ļoti liela, jo nereti bija ļoti grūti pie tās tikt. Šodien tas ir mainījies, un par to ir vērts padomāt."

Vaicāju, vai Koutss ir domājis, ar ko pats būtu gatavs riskēt, lai tiktu pie mūzikas, kas tikusi atņemta, un viņš neslēpj: "Jā, esmu gan. Un man jāatzīst, ka neko daudz… (iesmejas) Es katrā ziņā nebūtu gatavs sēdēt padomju cietumā. Jā, tas ir ļoti labs jautājums – cik mums mūzika ir svarīga? Iedomājieties kādu dziesmu, kas jums ir īpaši mīļa! Nu, man, piemēram, tāda ir Deivida Bovija "Heroes". Cik man šī dziesma ir vērta? Vēl pirms dažiem gadiem mēs tai nosacīti varējām uzlikt cenu zīmi, jo to varēja nopirkt kompaktdiskā. Bet vai tā ir dziesmas reālā vērtība? Un šodien es varu vienkārši ieslēgt "Spotify" un spēlēt to par brīvu. Tad cik vērta ir šī dziesma? Laikam nekad to īsti nevarēsim pateikt, ja vien nenokļūsim tādā situācijā kā šie cilvēki, kuri dzīvoja apstākļos, kur mūzika bija ārkārtīgi ierobežota. Un pasaulē joprojām ir daudz vietu, kur piekļuve mūzikai ir ļoti ierobežota arī mūsdienās. Piemēram, valstīs, kur valda islāma fundamentālisti, mūzika ir aizliegta un mūziķi tiek nogalināti. Tā ka mūzikas cenzūra pasaulē nekur nav pazudusi. Bet man šķiet, ka ir gājis mazumā tas spēks, kas piemita atsevišķām dziesmām. Kad Bobs Dilans dziedāja "The Times They Are a-Changin" jeb "Laiki mainās", šai dziesmai bija milzīga ietekme. Šodien ir grūti iedomāties kādu dziesmu, vismaz Rietumos, kam varētu būt tik liela nozīme.

Bet varbūt tajās pasaules daļās, kur cilvēki pašlaik piedzīvo kultūras apspiešanu, dziesmai joprojām ir tikpat liels spēks."

Intervijas noslēgumā ar Stīvenu Koutsu aizrunājamies par to, cik ļoti mūsdienās mainījies veids, kā cilvēki vispār glabā sev tuvu mūziku. Proti, straumēšanas platformu laikmetā daudziem no mums vairs nav plauktiņa ar fiziskiem mūzikas ierakstiem, kas tiešām mums pieder. Ir tikai straumēšanas servisi, kas piedāvā dziesmas klausīties. Koutsa grupa "The Real Tuesday Weld" savus ierakstus joprojām izdod vinila platēs, bet ir klausāma arī "Spotify". Arī mājās viņš lieto abus formātus.

Kā mūzikas vēstures un pagrīdes ierakstu pētniekam liek justies apziņa, ka straumēšanas platformās esošos ierakstus vairs nevaram ielikt plauktiņā un teikt, ka tie ir mūsu īpašumā?  "Jā, tas ir ļoti labs jautājums… Jo patiesībā jau tas ir diezgan liels risks: mēs pieņemam, ka straumēšanas platformas vienmēr pastāvēs, bet vēsture rāda, ka mūsu pieņēmumi nereti izrādās aplami," uzsver Koutss. "Ja nu būtu kādi milzīgi interneta darbības traucējumi vai "Spotify" nokļūtu kādās citās rokās, kas zina? Man pašam mājās nav lielas mūzikas kolekcijas fiziskā formātā, jo neesmu daudz bažījies par iespējamu apokalipsi… Bet tagad, kad mēs tā runājam – rezerves plānam ir jābūt. (Smejas) Bet pie mums, Lielbritānijā, pēdējos gados vinila plates piedzīvo renesansi jaunu cilvēku vidū. Pie jums arī? Ļoti labi! Un es domāju, ka daļēji tā ir reakcija tieši uz šo straumēšanas platformu radīto sajūtu – kur ir mūzika un kam tā pieder? Un vēl arī tas, ka vinila plate ir fiziski jāuzliek uz atskaņotāja un tas prasa zināmu rituālu. Tas ir mazliet neērtāk, bet labāk noskaņo uz mūzikas klausīšanos kā apzinātu darbību. Varbūt cilvēki sev no jauna sāk atklāt baudu, ko dod ierobežots un rūpīgi atlasīts repertuārs."

Avots: lsm.lv