Stāsts no reālās dzīves: Korupcija un dzīvokļu īpašnieku tiesību pārkāpšana Latvijā
2024. gada laikā Rīgas dzīvokļa īpašnieks vērsās pie policijas, lai iegūtu taisnīgumu un atklātu nopietnus pārkāpumus savā dzīvesvietā. Situācija, kas sākotnēji šķita vienkārša, atklājusi dziļas problēmas ne tikai konkrētajā Biedrībā, bet arī visā Latvijas tiesiskajā sistēmā.
Problēma sākās ar Biedrības "Rīga-Dzirnavu 18" valdes locekļa Andreja Valtera regulāru naudas zādzību no uzkrājumu fonda. Viņš slēdzot kontraktus ar kompānijām, kas veica dažādus remontdarbus par nesamērīgi augstām cenām. Pārmaksātā nauda tika sadalīta starp Biedrības valdes locekli un attiecīgajām kompānijām. Tā nebija pirmā reize, kad tika veikti šādi ļaunprātīgi darījumi. Gadiem ilgi dzīvokļu īpašnieki maksāja par darbiem, kas faktiski izmaksāja tikai daļu no rēķinātajām summām.
Pēdējos gados ir vairāki piemēri, kad Biedrība ir rīkojusies šādi, piemēram, nesen veiktie fasādes atjaunošanas darbi, kuri tika uzrādīti par tūkstošiem eiro, bet faktiski izmaksāja tikai simtus eiro. Taču, kad dzīvokļa īpašnieks mēģināja izdarīt izmeklēšanu, lai iegūtu pierādījumus par šo korupciju, viņš saskārās ar lielām grūtībām.
Policija Jāņa Šaveļa personā sākotnēji izskatījusi lietu un solījusi sadarboties, tomēr krimināllieta netika uzsākta, jo, kā tika norādīts, trūka pietiekami daudz pierādījumu. Saskaņā ar Latvijas likumiem, lietas dalībniekiem ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, taču dzīvokļa īpašniekam tas netika ļauts. Oficiala pieprasījuma nosūtīšana uz policiju tika ignorēta ar absurdām atbildēm, ka nav minēts pamats, kādēļ informācija ir nepieciešama, lai gan likums skaidri nosaka šādu tiesību esamību.
Lai gan pieprasījums tika atkārtoti nosūtīts, atbilde bija tikai formāla – iesniegums ir reģistrēts, un turpinājums nesekoja. Piekļuve lietas materiāliem, kas ietver grāmatvedības dokumentus, čeku un bankas izrakstus, joprojām netika sniegta, lai gan tie būtu skaidri parādījuši zagšanu. Dzīvokļa īpašnieks ir aizdomās, ka policija, iespējams, ir saņēmusi kukuli no Biedrības valdes locekļa, lai izmeklēšanu neturpinātu.
Pēc tam dzīvokļa īpašnieks vērsās pie prokuratūras, cerot ietekmēt policijas rīcību. No prokurora A. Litenboka saņemta atbilde, ka pieprasījums tiek izskatīts, taču pagājuši mēneši, un atbildes vēl joprojām nav saņemtas. Šis ilgs klusums raisa jautājumu: vai tā ir korupcija Latvijas tiesībsargājošajās iestādēs? Vai Latvijas likumi patiešām neļauj dzīvokļa īpašniekiem redzēt, kur tiek izlietota viņu nauda? Vai tas nav absurds?
Konsultējoties ar juristu un saņemot informāciju no Administratīvās komisijas, cietušais uzzināja, ka šādā situācijā dzīvokļu īpašnieki var sanākt kopā un kolektīvi pieprasīt auditu. Taču arī šeit saskārās ar vilšanos – viņi nevēlas rīkot sapulci, lai risinātu šo jautājumu. Latvijas iedzīvotāju pasivitāte šajās lietās ir satraucoša. Daudzi cilvēki ir viegli apmānāmi, jo viņi mierīgi pieņem esošo stāvokli.
Latvieši, cik ilgi mēs turpināsim šo ciest? Vai mēs nevaram vismaz sanākt kopā un saskaņā ar likumu pieprasīt pārskatu par to, kur tiek izlietota mūsu nauda? Ja mēs neapvienosimies un neizturēsimies aktīvi, šāda situācija turpināsies.
Kāpēc Latvijas sabiedrība nevar būt proaktīva, pieprasot no valsts un pašvaldībām skaidrību un atbildību par mūsu līdzekļu izlietojumu? Mēs visi esam tiesīgi zināt, kas notiek ar mūsu naudu. Ja likumdošana un tiesībsargājošās iestādes nesniedz atbildes, vai tas nav laiks rīkoties un pieprasīt taisnīgumu?