Rīgā, Stabu ielā 104, lietus laikā iedzīvotāji var baudīt ne tikai peļķes, bet īstu “peldbaseinu” pie mājas. Tomēr lielākas bažas rada nevis virszemes ūdeņi, bet tas, kas tek no krāna. Kā norāda viens no iedzīvotājiem, viņš ar ūdens kvalitāti ir “tikpat apmierināts kā Bangladešas iedzīvotājs ar savu kanalizāciju”.

Iemesls šādai ironijai nav pārsteidzošs — ūdens kvalitāte daudzviet Rīgā joprojām ir apšaubāma, īpaši vecajās ēkās, kur joprojām darbojas desmitiem gadu veci, rūsaini ūdensvadi. Rūsas un korozijas produkti ne tikai bojā ūdens garšu un izskatu, bet arī rada ideālu vidi mikroorganismu attīstībai.

Eksperti brīdina, ka šādos apstākļos var veidoties biofilmas — gļotainas mikroorganismu kopas, kas pieķeras pie cauruļu iekšējām sienām un kļūst par “mikrobioloģisko slēptuvi”. Šādās sistēmās bieži sastopamas dzelzi oksidējošās baktērijas, piemēram, Gallionella un Leptothrix, kas patērē dzelzi un veido brūnas nogulsnes. Ne mazāk bīstamas ir sulfātu reducējošās baktērijas, piemēram, Desulfovibrio, kas rada sērūdeņradi un vēl vairāk paātrina cauruļu koroziju.

Tomēr lielākās briesmas slēpjas tajā, ka biofilmu vidē var attīstīties arī potenciāli patogēni mikroorganismi, piemēram, Pseudomonas aeruginosa, Legionella pneumophila un Mycobacterium avium komplekss. Šīs baktērijas var izraisīt nopietnas elpceļu un ādas infekcijas, īpaši cilvēkiem ar novājinātu imunitāti.

Lai gan iedzīvotāji par problēmu ziņo jau ilgstoši, risinājumu bieži kavē birokrātija un necaurspīdīga atbildība starp māju apsaimniekotājiem un komunālo pakalpojumu sniedzējiem. Tikmēr daži rīdzinieki sarkastiski piebilst, ka “vienīgais, kas iepriecina, ir valdes priekšsēdētāja alga — vismaz kādam viss ir labi”.

Ja situācija nemainīsies, sekas var būt nopietnas — sabiedrības veselības riski, ūdensvadu sistēmu bojājumi, un sabiedrības uzticības zudums pašvaldības pakalpojumiem. Eksperti aicina Rīgas iedzīvotājus būt modriem un pārbaudīt ūdens kvalitāti savās mājās, īpaši, ja novērojams brūngans nokrāsojums vai nepatīkama smaka.

Saskaņā ar Eiropas Savienības 2025. gada 19. septembra Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2025/1924, kas groza iepriekšējo regulu par īpašiem Āfrikas cūku mēra (ĀCM) kontroles pasākumiem, kā arī pamatojoties uz Veterinārmedicīnas likuma 301. pantu un Ministru kabineta noteikumiem Nr. 381, Valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors E. Oļševskis ir noteicis ĀCM riska zonas Latvijas teritorijā.

Rīkojums nosaka trīs riska zonas, kurās jāveic pastiprināta kontrole un profilaktiski pasākumi

• I riska zona: ietver konkrētas teritorijas Dienvidkurzemes novadā (Otaņķu un Nīcas pagasts) un Ropažu novada Stopiņu pagastā.

• II riska zona: plašāka teritorija, tostarp daudzi novadi visā Latvijā, piemēram, Aizkraukles, Alūksnes, Augšdaugavas, Bauskas, Cēsu, Dobeles, Gulbenes, Jelgavas, Jēkabpils, Krāslavas, Kuldīgas, Ķekavas, Limbažu, Ludzas, Madonas, Mārupes, Ogres, Olaines, Preiļu, Rēzeknes, Ropažu, Salaspils, Saldus, Saulkrastu, Siguldas, Smiltenes, Talsu, Tukuma, Valkas, Valmieras, Ventspils novadi, kā arī Daugavpils, Jelgavas, Jūrmalas un Rīgas valstspilsētas pašvaldības.

• III riska zona: ietver daļas no Dobeles, Tukuma, Jelgavas, Bauskas, Talsu, Ventspils, Mārupes, Olaines, Jūrmalas, Ogres, Madonas novadiem un pilsētām, kur pastāv paaugstināts ĀCM izplatīšanās risks.

Rīkojums stājas spēkā nākamajā darba dienā pēc publicēšanas oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", kur tas arī tiek publicēts, un Valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors patur kontroli par rīkojuma izpildi.

Valsts veterinārās uzraudzības mērķis ir nodrošināt ātru slimības izplatīšanās ierobežošanu un aizsargāt Latvijas cūkkopības nozari.

Avots-Latvijas Vēstnesis