Kopš aizvadītā gada septembra Zemkopības ministrijas (ZM) pirmā ierēdņa – valsts sekretāra – amatā strādā ĢIRTS KRŪMIŅŠ, kuram ir ilggadīga pieredze darbā Lauku atbalsta dienestā (LAD), pēdējos gados nodrošinot priekšzīmīgu dienesta vadību. Jaunam izaicinājumam Ģirtu pierunāja zemkopības ministra birojs pēc tam, kad amats kļuva vakants pēc iepriekšējā valsts sekretāra Raivja Kronberga aiziešanas darbā Valsts kancelejas direktora amatā. Kādi ir izaicinājumi un šī gada plāni, par to sarunā.
UZZIŅA
ĢIRTS KRŪMIŅŠ
Izglītība
- Ekonomikas maģistrs uzņēmējdarbībā, Latvijas Lauksaimniecība universitāte (2005)
- Ekonomikas bakalaurs (ar novirzienu reģionālajā attīstībā), Latvijas Lauksaimniecība universitāte (2005)
- Kandavas lauksaimniecības tehnikums, iegūta specialitāte lauksaimniecības mehāniķis (1998)
Darba pieredze
- ZM valsts sekretārs (kopš 15.08.2024.);
- Padomes priekšsēdētājas vietnieks, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (kopš 2022. gada aprīļa);
- LAD, direktors (2019–2024);
- LAD, direktora vietnieks (2007–2019);
- LAD, ES Tiešo maksājumu departamenta direktors (2005–2007);
- LAD, ES Tiešo maksājumu departamenta vecākais referents, daļas vadītājs, departamenta direktora vietnieks (2002–2005)
- ZM, Lauku attīstības departamenta vecākais referents (2001–2002)
– Esat pavadījis ārkārtīgi intensīvu pusgadu valsts sekretāra amatā. Lai arī sistēma jums ir zināma, kādi ir pirmie secinājumi par Zemkopības ministrijas darbu, kas uzlabojams, maināms?
– Kad mani uzrunāja doties strādāt par ZM valsts sekretāru, sākumā atteicu. Taču ministrs Armands Krauze bija ļoti neatlaidīgs, un arī nozaru cilvēki lūdza, tādēļ šo izaicinājumu pieņēmu. Kad darba piedāvājumu pieņēmu, šķita ka pārzinu 60 % nozares un zinu, kas tajā notiek. Tagad varu teikt, ka saprotu labi ja 40 % – saimniecība, kas valsts sekretāram jāpārrauga, ir milzīga. Tās ir visas nozares valsts kapitālsabiedrības, tajā skaitā valstī otra lielākā – “Latvijas valsts meži”, arī finanšu institūcija “Altum”, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs, ZM Nekustamie īpašumi un vēl citas.
Laukums ir liels un nozīmīgs, ar lieliem izaicinājumiem. Viens no tiem ir pārtikas nodrošinājums, kas ir viens no drošības garantiem, otrs izaicinājums ir pārtikas cenas, piegāžu drošība. Zinām, ka mēs Latvijā nesaražojam visu pārtiku tādos apjomos, kā mums nepieciešams. Mums jāgādā, lai to spējam un nebūtu atkarīgi pat no tuvējiem kaimiņiem.
Man vispirms jāsaka paldies maniem LAD kolēģiem, ar kuriem kopā esam apēduši pudu sāls, ir uzkrāta liela zināšanu bagāža un iegūta pieredze. Tomēr redzu, ka mēs – ZM un LAD – uz lietām skatāmies atšķirīgi. Nē, nav tā, ka viena iestāde skatās pareizi un otra nepareizi, atšķirīgi ir punkti, no kura skatāmies uz lietām un procesiem. Uzskatu, ka jāstrādā ir vienoti un roku rokā jāiet uz kopīgu mērķi.
– Kāds ir mērķis?
– Latvijas izaugsme. Mums katram jābūt saimniekam savā vietā un savā zemē. Saimniekam ir lielo burtu. Runājot pat finansējumu, mēs neapsaimniekojam valsts naudu, tā ir mūsu visu nauda, ko ar dažādām atbalsta programmām piešķiram mērķim, lai tā dotu lielāku pievienoto vērtību un izaugsmi.
Redzu, ka valsts pārvalde ir atrāvusies no reālās dzīves un darba laukos, domājot, ka mēs Rīgā zinām labāk. Nē, mēs nezinām labāk. Mēs labāk zinām, kā runāt ar Briseli, bet mēs ne tik labi zinām, kā notiek reāls darbs uz vietas, laukos. Lai labāk prastu runāt ar Briseli, mums vairāk jābrauc pie cilvēkiem uz laukiem. Mans mērķis ir vairāk doties pie uzņēmējiem, zemniekiem, runāt ar viņiem, kopā domāt, lai mums visiem būtu labāk.
Lielais izaicinājums ir darīt kopā. Esot LAD, ļoti novērtēju, ka mums bija komanda, kas varēja salikt kopā muguras, izdomāt risinājumus un strādāt. Tā ir jābūt visās jomās un struktūrās. Jāsaka paldies kolēģiem, kas mani ir izaudzinājuši, esam kopā auguši ar zināšanām dažādās jomās.
Vēl par atšķirīgo? Jo augstāk tu kāp, jo tālāk esi no realitātes. Tas cīniņš par vārdiem, kas būs ierakstīti MK noteikumos, likumos… Reizēm šķiet, ka likumus rakstām tiem dažiem darvas pilieniem – dažiem negodīgajiem, tādējādi sabojājot dzīvi tiem 90 un vairāk procentiem godīgo. Manuprāt, likumi un noteikumi jāraksta priekš godīgajiem, bet pret tiem, kas nepakļaujas, jābūt skarbai pieejai.
Savulaik, ieviešot tiešmaksājumus, nosacījumi bija uz kādiem 100 punktiem, tagad ir apmēram 400. Nevar salīdzināt šo brīdi ar laiku pirms 10 gadiem, bet mēs ļoti esam aizrāvušies ar to, ka visam jābūt atrunātam, uzrakstītam. Ir taču skaidrs, ja tu gribi iegūt ražu no kartupeļiem, tie jāstāda pavasarī! Kāpēc vēl jānorāda kaut kāds datums?
Darbs pie efektivitātes un birokrātiskā sloga mazināšanas ir mans 2025. gada lielais uzdevums. Es tiešām prasīšu katram darbiniekam, katrai iestādei, departamentam un nodaļai pierādīt, kāds labums ir no viņu darba, kāds ir ieguvums nozarei. Piemēram, nesaprotu, kādēļ mums jāgroza MK noteikumi, lai pārsauktu cidonijas par krūmcidonijām. Tas tiekot darīts, jo kāds esot uzrakstījis ziņojumu. Vienlaikus uzņēmēji, kuri ar šo produktu strādā, ir fiksējuši receptes, sadrukājuši marķējumus. Un tagad tas viss būs jāpārtaisa? Ja ierēdņiem to vajag, tad lai pieliek vienkārši noteikumos precizējumu.
Ja ļautu man pasapņot, es izveidotu programmu, kur katram ierēdnim kādu laiku vajadzētu pastažēties privātajā sektorā. Šāda lieta būtu nepieciešama, bet tam vajadzīgi resursi.
– Varbūt pietiktu ar regulāriem pieredzes apmaiņas braucieniem uz saimniecībām?
– Iespējams. Tehnoloģijas strauji mainās, mums jāzina, kas notiek, kā nozare attīstās. Globālā līmenī mani uztrauc, kas notiks, kad beigsies karš. Agrāk vai vēlāk tas notiks. Kas notiks ar mums? Vai Ukrainu uzņems ES? Visticamāk, līdz tam vēl tāls ceļš ejams, bet ir skaidrs, ka šai valstij būs īpašs labvēlības statuss. Kā mūs tas ietekmēs? Kas notiks graudu un citu lauksaimniecības preču tirgos? Tie ir šodienas jautājumi, uz kuriem jārod atbildes. Kas notiks ar cenām? Kāda būs pašizmaksa? Katram zemniekam ar savu produkciju ir jāpelna, sabiedrība nespēs apmaksāt visus zaudējumus. Mums vēl jāstiprina aizsardzības budžets, mēs nespēsim samaksāt vairāk, jo cilvēku ES nekļūst vairāk.
– Līdz šim ZM uz citu ministriju fona izcēlusies ar spēju runāt ar lauksaimnieku organizācijām, cilvēkiem laukos. Mērķis ir runāt vēl biežāk?
– Jā, ar lauksaimniekiem tiek runāts daudz, bet šis darbs jāpadara efektīvāks. Latvijā kopumā iedzīvotāju paliek mazāk, vienlaikus darba mums mazāk nav kļuvis. Es šeit domāju ne tikai pārvaldi, bet sabiedrību kopumā. Pieņemu, ka ar esošajiem resursiem kādā brīdī galā netiksim un mums būs jādomā par kvalificēta darbaspēka papildinājumu. Mums ir maza populācija, maz cilvēku uz vienu kvadrātkilometru, bet mēs gribam visur pieejamu medicīnu, labus ceļus, lētu elektrību, bet tas maksā naudu. Ja mēs gribam vairāk nopelnīt – vairāk pārstrādāt pienu, zivis, gaļu, kokus, tam mums vajadzēs darbarokas. Jā, ir inovācijas, robotizācija, bet neviena liela rūpnīca bez darbarokām neiztiek. Jau šobrīd daudzos pārstrādes uzņēmumos caur Polijas darba aģentūrām ieved darbaspēku no Uzbekistānas, Kazahstānas, Ukrainas un citām valstīm, un par šo pakalpojumu tiek maksāts Polijai. Mums vajag sakārtot sistēmu, lai nauda paliek šeit.
– Galvenokārt Wolt un Bolt kurjeru profils sabiedrībā raisa iebildumus, vai mums šādu darbaspēku no svešām zemēm vajag?
– Tādēļ es runāju par kvalificētu darbaspēku. Manuprāt, valstij ir jāpasaka, kas ir tie, ar kuriem gribam strādāt. Varbūt varam lūkot pēc cilvēkiem tepat Eiropā, jo mēs maksājam Eiropas cienīgas algas. Ir skaidrs, ka mēs gribam šeit redzēt mūsu mentalitātei līdzīgas nācijas. Es noteikti negribu, lai šeit ierodas svešas rases un dezorganizē visu kārtību, kā atļāvušas citu zemju valdības.
– Varbūt izeja ir robottehnoloģijās?
– Jā, arī. Darbaspēka imports nav vienīgā izeja, bet tas jau notiek, tiesa – caur citām valstīm. Jēdzīgi būtu pateikt atklāti, kurās jomās bez tā iztikt nevaram, un dot zaļo gaismu.
– Pēdējā laikā aizvien skaļāk dzirdams par slikto ekonomisko situāciju graudaudzētāju saimniecībās. Zemo cenu un zemās ražas dēļ, ko raisīja sliktie laikapstākļi, kā arī lielās kredītsaistības dažas saimniecības bīstami tuvinājušas maksātnespējai. Vai un ko valsts var palīdzēt?
– Pēdējie gadi graudkopībai nav bijuši viegli. Skarbie klimatiskie apstākļi visvairāk skāra graudkopjus vairākos reģionos. Ir jādomā par risku diversifikāciju, arī par apdrošināšanu, kam no valsts katru gadu aizvien vairāk tiek paredzēti atbalsta līdzekļi. Klimata pārmaiņas notiek, tādēļ risku vadīšanai bez apdrošināšanas neiztikt. Kādēļ cilvēki izvēlas pirkt auto KASKO apdrošināšanu? Ne tādēļ, ka plāno auto sasist, bet tādēļ, lai justos droši. Tas pats attiecas uz visās nozarēs strādājošajiem – tiek maksāta nauda, lai tiem, kam notiek nelaime, varētu palīdzēt. Apdrošināšanas mērķis nav ieguldīt naudu ar mērķi dabūt to pašu vai nedaudz vairāk atpakaļ. Apdrošināšana ir par to, lai tu vari naktī mierīgi gulēt.
– Ieguvēji šobrīd ir tie, kuri neatteicās no lopkopības?
– Lopkopji, jo īpaši piensaimnieki, nekad nav teikuši, ka ir labi. Ja paņemam LLKC rēķinātās pašizmaksas dažādās lopkopības saimniecībās, tad nākas secināt, ka lopkopji strādā zem tās.
Katrā nozarē ir cenu kāpumi un kritumi, tagad var teikt, ka slikti ir graudkopībā. Tādēļ finanšu institūcijai “Altum” iedots papildu finansējums, lai piešķirtu kredītus apgrozāmiem līdzekļiem. Ministrija strādā arī pie tā, lai aizdevumu pret ienākumu stabilizējošo maksājumu, saīsinājumā – ISIP, varētu izmaksāt jau pirms gadskārtējā tiešmaksājumu pieteikuma iesniegšanas, ja nepieciešams – uz sēju. Tie ir 60 eiro uz hektāru. Šobrīd notiek darbs pie attiecīgo noteikumu grozīšanas.
Vēl ieteiktu iet un runāt ar kreditētājiem, noteikti negaidīt to mirkli, kad viņi atnāk pie jums. Jāmeklē risinājumi – restrukturizēt saimniecību, atteikties un pārdot kādus tālākus zemes gabalus, būt efektīvākiem.
– Tieši pirms gada Latvijas lauksaimnieki, pievienojoties vairāku ES valstu lauksaimniekiem, izvirzīja savas prasības nozares politikas veidotājiem, sākot no Krievijas graudu importa aizliegšanas līdz pat prasībām mazināt birokrātisko slogu un mainīt zaļā kursa neloģiskos kāzusus. Vai var teikt, ka izdarīts viss, lai lauksaimniekiem būtu vieglāk strādāt?
– Traktori daudzu ES valstu ielās un uz ceļiem savu izdarīja. Ātri reaģēja Eiropas Komisija, izlemjot par vairāku prasību atcelšanu un mīkstināšanu. Arī pie mums ministrijā daudzas lietas tika mainītas. Piemēram, prasība pēc fotoattēliem – tos zemnieks var glabāt arī savās ierīcēs, jāiesūta tikai 10 % attēlu, pārējo skatāmies, ejot fiziskajās pārbaudēs. No visām prasībām 70 % ministrija sakārtoja atbilstoši zemnieku vēlmēm. Ir lietas, kas vēl veicamas šogad, tiesa, jārēķinās, ka prasības, kas nākušas no ES, var mainīt, saskaņojot ar ES.
– Pēdējā gada laikā, līdz ar centriski labējo spēku ietekmes palielināšanos pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, ES iezīmējusies poliskās retorikas maiņa par sliktu kreiso virzītajai zaļā darījuma ideoloģijai. Vai ir manāmas kādas izmaiņas ikdienas darbā ar EK?
– Nedomāju, ka zaļajam kursam tiks norauts stopkrāns. Dažādas zaļās prasības jau tiek nostiprinātas biznesa vidē – mazumtirdzniecības ķēdes izstrādā savus sertifikātus, balstoties uz videi draudzīgas saimniekošanas pamatelementiem, klimatneitralitātes programmas ievieš arī pārstrādes uzņēmumi. Ierobežojumi, ko var saukt par nodevām dabai – cik daudz drīkst mēslot, kā apkarot kaitēkļus un nezāles, darīt citas lietas – noteikti būs aktuālas. Tiesa, temps, kādā zaļais kurss tiks īstenots, noteikti nebūs tik straujš, kā sākotnēji iecerēts. Lai kā mums gribētos dzīvot paredzamos laikapstākļos, tomēr jārēķinās, ka klimats mainās. Līdz ar to mums jādomā, kā strādāt saudzīgāk dabai, kā mainīt ikdienas ieradumus.
– Latvija emitē 0,02 % no globālajām CO2 emisijām, tas ir ne tikai mazāk kā Lietuva un Igaunija, esam pat zem Kongo un Mali. Mums ir daudz mežu, zeme tiek pārsvarā ekstensīvi apsaimniekota. Kas mums vēl būtu jādara?
– Arī ES kopumā globālajā mērogā nav liels piesārņotājs. Lielākais piesārņotājs ar 32 % no globālā emisiju daudzuma ir Ķīna, tad ASV ar 12 %, Indija ar 7 % un Krievija ar 5 %. Ņemot šo vērā, mums nav pamata būt pionieriem visu prasību ievērošanā. Mums jābūt ar veselu saprātu un racionālu pieeju, lai mums šeit būtu pēc iespējas labāk – vairāk varētu ražot, nopelnīt un labāk dzīvot. Turklāt daļa no prasībām ir resursus taupošas – samazina izdevumus, dod labumu videi un cilvēkiem. Jā, protams, jāmaina domāšana un saimniekošanas veids, bet prasības neaizliedz saimniekot. Ir tikai jāmaina ikdienas paradumi. Daudzi maksājumi, kas saistīti ar vides lietām, prasa tikai nedaudz atskaitīšanos, bet nemaina ikdienas dzīvi.
– Atskaitīšanās zemniekiem nepatīk.
– Jā, daudziem šķiet, ka datu uzrādīšana rezultēsies ar sodīšanu un maksājumu atņemšanu. Tā nav. Zemkopības sektors ir ļoti labā balansā ar principu “konsultē vispirms”.
– Dienaskārtībā ir tā sauktā atmežošanas regula, kas savulaik tika pieņemta ar gaišu domu ierobežot Brazīlijas lietusmežu iznīcināšanu. Regulu izstrādājot, izrādījās, ka tā attiecināma ne tikai uz importa produktiem no trešās pasaules valstīm, bet arī uz ES valstīm. Vai tas nozīmē, ja, piemēram, gaļas liellopi audzēti uz zemes, kur pirms pieciem gadiem bija mežs, tad tos vairs nevarēs eksportēt? Regulas ieviešana gan ir atlikta uz nākamo gadu, bet raisa satraukumu ne tikai gaļas liellopu audzētājiem, bet arī mežsaimniekiem.
– Nedomāju, ka regula radīs problēmas Latvijā. Jā, tas būs administratīvs slogs tiem, kam būs nepieciešams apliecinājums eksporta dzīvniekiem par platībām, kur tie ganījušies. Tas gan tā būs. Citādā veidā ražotāji netiks apgrūtināti, es pat nezinu, vai Latvijā ir kāds ganāmpulks, kas atrodas uz platībām, kur pirms pieciem vai desmit gadiem bijis mežs, un ir ierīkotas ganības. Jā, zinu, ka krūmainas platības, kas ir lauksaimniecībā izmantojamas zemes, tiek tīrītas un savestas labā lauksaimniecības stāvoklī. Atmežošanas regula Latvijas liellopu sektoram nebūs problēma. Problēmas var rasties kādam pārstrādes uzņēmumam, kas no pasaules ieved izejvielas, kuras iegūtas atmežotās platībās. Pieņemu, ka Latvijā nav daudz šādu uzņēmumu.
– Kādas no šīs un arī ES Bioloģiskās daudzveidības regulas, kas prasa noteikt 30 % teritorijas par aizsargājamām un 10 % – stingri sargājamām, perspektīvas izskatās mežsaimniecības nākotne?
– Saistībā ar mežsaimniecību, jā, ir veikta dabas skaitīšana un sagatavots biotopu ziņojums. Ir mājasdarbi, kas jāpaveic, bet mums pašiem jāvienojas, cik daudz no teritorijas sargājam. Kā teicu, nevaram būt pionieri un sargāt visu, ko atradām. Vērtīgo teritoriju mums ir vairāk nekā minimums, ko mums prasa sargāt. Mans priekšlikums ir saskaitīt visas teritorijas, kas mums ir gar jūru, upēm, ezeriem, purviem, Nacionālajiem parkiem un tamlīdzīgām vietām. Šādu teritoriju mums ir vairāk nekā 30 %. Mums būtu jāvienojas ar vides institūcijām un organizācijām, kāds ir slieksnis, ko sargājam. Ja ir kādas jaunas vērtīgas teritorijas, tad liekam tās pie aizsargājamām, bet tad skatāmies, kuras no jau sargājamām ir mazāk vērtīgas un varam no saraksta izņemt un atdot ražošanai. Turklāt, ja kāda ražojoša teritorija tiek iekļauta sargājamās statusā, jābūt skaidrībai, kā to kompensēt teritorijas īpašniekam. Ar šādiem nosacījumiem mēs, ZM, ziņojumu varam saskaņot.
Esam maza valsts, SEG emisiju, oglekļa pēdu un tamlīdzīgu lietu kontekstā mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Mēs esam valsts ES, kam ir teju vislielākās meža platības, mums jābūt gudriem pierādīt, ka visas prasības, par kurām ir notikusi vienošanās ES un pasaulē, jau izpildām. Mums ir gudri speciālisti, kas to var paveikt, bet šie spēki būtu jāpapildina, lai būtu pussolīti priekšā ar idejām, kā mēs jebkuras prasības varam īstenot. Tam mums vajadzīgi arī pētījumi. Tā, piemēram, zināms, ka mežs CO2 visvairāk piesaista vecumā līdz 80 gadiem, pēc tam tas pats kļūst par emitētāju. Līdz ar to, ja veidojam sargājamas teritorijas ar veciem kokiem, tad kā mums tālāk rīkoties? Jaunam un augošam mežam ir lielāka CO2 piesaiste, tāpat arī, ja šo mežu nocērtam un no koka ražojam mēbeles, CO2 piesaiste paliek Latvijā. Ja apaļkoku izvedam uz Zviedriju, kur no tā ražo mēbeles, tad CO2 piesaiste tiek pierēķināta Zviedrijai. Tādēļ mums jāattīsta ražošana.
– Zemkopības un ekonomikas ministri teju katru dienu publiski runā par nepieciešamību mazināt pārtikas cenas. Kā brīvās ekonomikas apstākļos to izdarīt, jo īpaši, ja lielie mazumtirdzniecības tīkli nav ar Latvijas kapitāla piederību?
– Pirms dažiem gadiem, kad dominēja divas lielās pārtikas mazumtirdzniecības ķēdes – “Maxima” un “Rimi” –, situācija bija sliktāka. Ienākot “Lidl”, situācija nedaudz mainījusies. Primāri jāpanāk, ka Latvijas produktiem piecenojums nav lielāks kā importa analogiem.
– Kā privātam mazumtirgotājam var diktēt piecenojuma līmeni?
– Ir valstis, kas nosaka piecenojumu pirmās nepieciešamības precēm vai arī nosaka samazinātu PVN. Šobrīd notiek intensīvs darbs pie negodīgas tirdzniecības prakses mazināšanas. Risinājumi ir dažādi. Konkurences padome konstatēja faktu par atšķirīgo piecenojuma līmeni, un tai jābūt proaktīvai, izmantojot instrumentus šī jautājuma risināšanai. Savukārt mums ir instruments vairāk kontrolēt kvalitāti attiecīgajiem importa pārtikas produktiem.
– Uz Konkurences padomes rīcību ir maz cerību, savukārt Pārtikas un veterinārais dienests sarēķinās, ka šādām kontrolēm vajag papildu naudu.
– Tādēļ šogad no ministrijas puses ir uzstādījums par birokrātiskā sloga mazināšanu, darba efektivizēšanu. Iespējams, ka ir jēdzīgi samazināt kontroles pie zemniekiem, saviem ražotājiem un doties kontrolēs, kur tās nepieciešamas vairāk. Kā teicu – esam saimnieki savā zemē, darām to, kas mums palīdz augt.
– Ja reiz esam saimnieki savā zemē, vai lauku cilvēkiem jāakceptē, piemēram, valsts enerģētikas plāni ar milzu vēja parku būvniecību un saules parkiem, ko nu jau būvē, nerēķinoties ar līdzās esošu zemes platību īpašniekiem un samazinot viņu zemes tirgus vērtību. Palasot komentārus sociālajos tīklos, skaidri redzama sabiedrības noliedzošā attieksme pret saules paneļu un vēja ģeneratoru uzstādīšanu lauksaimniecības un meža zemēs. Vai un kādu politiku šajā jomā īstenos ZM?
– Es šo jautājumu vērtēju no skatu punkta, lai mēs savus iedzīvotājus un uzņēmējus spētu nodrošināt ar elektrību par konkurētspējīgu cenu. Te jābūt balansam. Mēs šobrīd atslēdzamies no Krievijas elektrotīkla jeb BRELL, un piekrītu, ka mums jāražo vairāk un jābūt savam resursam. Jautājums par balansu – cik lielus atļaut parkus.
Protams, neviens negrib, lai blakus būvē vēja parkus, rūpnīcas. Visur citur, tikai ne pie manis. Bet mums vajag ražošanu, tajā skaitā elektrību. Uzsveru – elektrību vajag tik, lai mums pietiek, nevis būtu kādi, kas izmanto zemi, lai uz tās rēķina pelnītu, apgādājot ar elektrību citu valstu patērētājus. Uz elektrības ražošanu jāskatās no Latvijas interešu viedokļa.
Man ir bijusi iespēja novērtēt vēja ģeneratoru darbu Vācijā. Sapratu, ka noteiktā augstumā vēja ātrums ir samērā konstants visu diennakti un elektrība tiek ražota visu laiku. Noteiktās vietās izvietojot vēja ģeneratorus, tie ir ekonomiski pamatoti un vajadzīgi.
Par saules paneļiem – te tirgus ekonomika visu nostādīs savās vietās. Saules paneļi elektrību ražo vasarā, kad ir zema elektrības cena, bet ziemā, ka cenas pieaug, tie neko lielu nesaražo. To pieredz katrs, kurš uz mājas ir uzstādījis paneļus. Akumulatoru uzstādīšana elektrības uzkrāšanai ir ļoti dārga. Uz Latvijas labākajām zemēm nebūtu jāliek saules paneļi. Turklāt – kas notiks ar paneļiem pēc tam, kad tie savu mūžu būs nostrādājuši?
– Valsts pārvaldē joprojām tiek solīta birokrātijas mazināšana. Pērn ZM likvidēja LDC, kam, šķiet, nav pārāk lielas ietekmes uz birokrātijas mazināšanu. Kas šajā jomā izdarīts ZM?
– Jā, LDC ir pievienots Lauku atbalsta dienestam. Sākotnējais vērtējums bija, ka būs 8 amata vietu ietaupījums, rezultātā ir 14. Nākamais darbs ir iet cauri darbu sarakstam, ko var efektivizēt, un tas notiks visās iestādēs. Arī PVD, kam mazāk vajadzētu kontrolēt pašu ražotājus, vairāk pievērsties importa produktiem un citām lietām. Solīti pa solīti iesim cauri visām jomām un skatīsimies, kam ir jēga, no kā var atteikties. Ja, piemēram, ir izveidota valsts nodeva vai kas tamlīdzīgs, kas nepieciešams vienam vai diviem cilvēkiem gadā, tad tā ir likvidējama.
Noslēdzies arī pirmais ZM reorganizācijas posms, un šī nebūs pēdējā reorganizācija. Ministrijā viens departaments ir likvidēts un izveidots viens jauns. Funkcijas ir pārskatītas, darbs padarīts efektīvāks, piemēram, departamentam, kas veido politiku, pielikta klāt arī naudas komponente. Izveidots Izglītības departaments, kas ir stūrakmens tam, lai mēs būtu izglītoti un pārtikuši. Mērķis ir iet uz inovācijām, stiprināt Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti, Bulduru tehnikumu un Malnavas koledžu, arī citas izglītības iestādes, kas ir ZM pārziņā. Jāveido konkurētspējīga lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības izglītība. Šīs ir nozares, kas veido 30 % no Latvijas IKP, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai tām būtu jauno speciālistu kalve, kur ir iespēja apgūt profesiju augstā līmenī.
IVETA TOMSONE, Ģ. Krūmiņa personīgā arhīva foto
Avots: laukutikls.lv
